Dabas stāstu mednieki

Stāstu dārznieks 

"Latvijas daba mums nešķiet gana interesanta, lai kļūtu par iedvesmas avotu dārzu veidošanā. Daudzi dārzu īpašnieki izvēlas sekot angļu ornamentālās dārzkopības stilam, citi cērp kokus kā Versaļā, vēl kāds mūrē akmeņu krāvumus kā Spānijā. Protams, nav nekā slikta, ja cilvēki iedvesmojas no ceļojumos vai dārzkopības žurnālos redzētā. Stāsts ir par to, ka mums nav tradīcijas šādu iedvesmas avotu saskatīt Latvijas dabā," pārliecināts Edžus Vējiņš, komunikācijas nozares un valodas meistars un viens no Latvijas sabiedrisko attiecību profesionāļu asociācijas dibinātājiem, kurš jau kādu laiku kā ainavu dizaina blogeris savā blogā un sociālo tīklu vietnē Facebook dalās zināšanās, pieredzē un kļūdās, aizpildot vakanto vietu šajā tematikā Latvijā. Dārzkopībā otru profesionālo izglītību viņš ieguvis nevis tādēļ, lai tajā strādātu ikdienā, bet lai par šo jomu varētu kompetentāk rakstīt. Savā dārzā Edžus iedzīvina naturālo dārzkopības stilu, kurš Eiropā un daudzviet citur pasaulē pēdējās desmitgadēs kļuvis par dominējošo, bet Latvijā ir teju nepazīstams. 

Kā skaidro Edžus, naturālā stila ideja nav kopēt dabu, bet veidot dārzus, kas dzīvo dabas un iztēles krustcelēs. Apvienojot ziemcietes, stiebrzāles un citus augus daudzveidīgos salikumos, tie kļūst par izejas punktu radošajām izpausmēm, kas veido ciešas asociācijas ar dabisko vidi. Šī stila dārzi prasa mazāku kopšanu un saglabā dekorativitāti ilgtermiņā – arī vēlā rudenī un ziemā. 

"Uz vietējo ainavu raugos kā uz vidi, kas veidojusies dabas un cilvēka mijiedarbībā. Man ir svarīgi apzināties savu dārzu kā šīs ļoti lokālās vietas rakstura izteicēju. To palīdz īstenot gan augi, kas dabā aug tuvu mājai un atklāj šīs vietas savdabību, gan dažādi vietējie kultūrvēsturiskie priekšmeti, kurus izmantoju kā vides objektus," uzsver ainavu pētnieks.

Kad Edžus vāca materiālu blogam un kājām gāja bānīša sliežu ceļa posmu no Gulbenes līdz Stāmerienai, viņu savaldzināja kāds pamests dzelzceļa atzars. "Tajā jautu tiešas paralēles ar slaveno Ņujorkas High Line – pēc holandiešu ainavu dizainera Pīta Audolfa idejām renovēto kādreiz pamesto dzelzceļa maģistrāli, kas kļuvusi par vienu no pasaules ainavu arhitektūras ikonām," pētnieks stāsta, sakot, ka tā globālie procesi mijiedarbojas ar mūsu individuālo pieredzi. 

Iecienīts pētnieka interešu objekts ir arī pamesto viensētu estētika gan ainaviskā, gan fotogrāfiskā nozīmē: "Manā dzīvē ir šie slepenie sānsoļi – klaiņošana pa vietām, kurās varbūt nepieklātos atrasties. Šīs pamestās viensētas kādam tomēr pieder, neesmu tur aicināts. Esmu iekšēji gatavs, ka mani tur var pieķert un nolamāt, izsaukt policiju, iedot pa šnobeli. Fotoaparāts ir mans alibi. Fotogrāfijās cenšos ierāmēt šo vietu gaistošos stāstus: vēl arvien izdzīvojušos krāšņumaugus, reiz te mitušo vietējo amatnieku darinājumus, seno ēku būvniecības tradīcijas. Esmu stāstu meklētājs, pašpatēriņam tādu ir ne mazums. Daudzus izdodas tikai piedzīvot, notvert attēlā sanāk neveikli. Citkārt paveicas labāk, tad ar tiem dalos publiski." 

Pēc "cietajiem riekstiem" 

Interesi par dabas pētniecību Julita Kluša, datorspeciāliste ar matemātiķes prātu, kas izveidojusi tīmekļa vietni Dziedava.lv, datē ar atmiņām no bērnudārza laikiem: "Pirmie iespaidi, kas atklāja dabas valdzinājumu, bija Rīgas 103. bērnudārzā Juglā. Tas bija iekārtots Krēgera muižas teritorijā, kur bija arī parks ar lieliem kokiem, tajā skaitā ciedru priedes ar vāverīti, kas palikusi spilgtā atmiņā. Atceros čabošās lapas rudenī un «mājas» iekārtošanu krūmos." Vēlāk jau mājās puķupodos sāka dīgt zīles, zirņi, nezāles. Skolas laikā Julita aizrāvās ar pierakstu veikšanu par novērojumiem uz zemes un debesīs, bet bez dziļākas teorētiskās intereses par bioloģiju, tā vietā piedaloties matemātikas olimpiādēs un apņēmīgi dodoties programmēšanas virzienā. 

"Iespaidu atstāja ekskursijas dabā kopā ar vecākiem nu jau aizsaulē aizgājušā Ivara Vīka vadībā. Viņš skaidroja dabā redzamo ar neparastām teorijām un stāstīja, ka pat akmeņi izstaro dažādas enerģijas. Tā mācījos dabu ne tikai redzēt, bet arī sajust," stāsta Julita, piebilstot, ka dēls Dzintars un meita Juliata jau no bērnības bijuši līdzi dabas gājienos, tomēr abi apgalvo, ka daba viņus ne pārāk interesē.