Viens no veidiem, kā sevi uzturēt lieliskā fiziskā formā un reizē izbaudīt dabas skaistumu, ir nodarboties ar orientēšanās sportu. Daudzās vietās Latvijā ir izveidoti orientēšanās poligoni, kā arī regulāri notiek dažādi orientēšanās pasākumi, kur sev piemērotu distanci var atrast gan pieredzējuši sportisti, gan iesācēji. Ar ko sākt, ja radusies interese par orientēšanās sportu?
Orientēties dabā var iemācīties ikviens
Orientēšanās sports ir ļoti demokrātisks, kas neprasa lielus ieguldījumus. Nepastāv arī nekādi vecuma vai sportiskās sagatavotības ierobežojumi. «Lai sāktu nodarboties ar orientēšanos, ir vajadzīgi ērti apavi un piemērots apģērbs. Kompass ir laba lieta, ja māk to lietot. Kamēr nav prasmes, kā to izmantot, tas sākumā var tikai traucēt. Ja ir radusies interese par orientēšanos, ieteiktu sākt ar dalību kādā no Latvijas orientēšanās seriāliem, kas katru dienu notiek vismaz trīs četrās Latvijas vietās. Pasākumu kalendāru var apskatīt mūsu mājaslapā Lof. lv. Šajos pasākumos vienmēr būs kāds, kas jums parādīs un izskaidros, kā izmantot karti un ar kādu distanci labāk sākt. Šos iknedēļas orientēšanās seriālus var uzskatīt par sacensībām, jo ir grupas un tu sacenties ar līdzīgiem, vari salīdzināt rezultātus, bet ļoti daudziem dalībniekiem šis ir veids, kā atpūsties pie dabas. Viņus nesaista sports kā tāds, taču viņi vēlas kustēties, un orientēšanās ir ideāli piemērota veselības uzturēšanai. Tu vari mežā doties viens, kopā ar draugu vai ģimeni. Latvijā ir aptuveni 40 orientēšanās klubu, no kuriem vismaz puse ir ļoti aktīvi, kas ne tikai piedalās sacensībās, bet tās arī rīko. Piemēram, šogad pirmajā pusgadā ar orientēšanos kādā no seriāliem ir nodarbojušies 14 tūkstoši cilvēku, kopējie starti ir 43 tūkstoši. Arī militārajā jomā orientēšanās kļūst arvien populārāka, jo visi sāk novērtēt, ka orientēšanās prasmes ir svarīgas armijai un civilajai aizsardzībai. Piemēram, Skandināvijā bērniem obligāti skolā jāapgūst peldēšana un orientēšanās. Tās ir prasmes, kas vajadzīgas, lai izdzīvotu krīzes situācijā,» teic Latvijas Orientēšanās federācijas valdes priekšsēdētāja vietniece Ildze Straume.
Var skriet vai soļot
Orientēšanās sportā galvenais uzdevums ir konkrētā teritorijā pēc iespējas ātrāk iziet iepriekš atzīmētus kontrolpunktus, vadoties pēc piešķirtās teritorijas kartes un kompasa. Vai distancē ir obligāti jāskrien? Nē – var skriet, bet var arī iet. «Kādreiz aktīvi nodarbojos ar skriešanu, bet skriešana ir ļoti meditatīvs process un kaut kādā brīdī kļūst grūti noskriet garākus gabalus, jo paliek garlaicīgi. Savukārt, kad esi devies orientēšanās distancē, tev ir karte, kompass un tev jākoncentrējas, lai nokļūtu uz nākamo punktu, tāpēc laiks paskrien nemanot. Tas ļauj arī lieliski atslēgties no ikdienas problēmām, jo paralēli domāt par kaut ko citu, nevis par distanci vai to, kādu nākamo soli veikt, nav iespējams. Tev visu laiku ir jāpielāgo sava stratēģija aktuālajai situācijai,» saka Ildze Straume.
Dažādas disciplīnas
Orientēšanās sports tiek iedalīts dažādās kategorijās. Orientēties var gan braucot ar velosipēdu, gan ziemā slēpojot. Ja nav iespējas doties uz mežu, tad orientēšanās pasākumi notiek arī pilsētvidē. Arī distances garumu var izvēlēties atbilstoši saviem spēkiem. No īsākām un vieglākām distancēm līdz rogaininga sacensībām, kas ilgst pat 24 stundas. Ikviens var izvēlēties sev piemērotāko veidu un distanci.
«Latvijā un pasaulē vispopulārākā ir klasiskā orientēšanās. Tie, kam patīk braukt ar riteni, var pamēģināt velo orientēšanos. Tā ir tehniski vienkāršākā, taču ar to nodarbojas mazāk cilvēku, un šādi pasākumi tiek retāk organizēti. Rogainingu var uztver kā garo distanču skriešanu, ja esi sportists, vai kā pārgājienu ar interesantiem elementiem, jo tev nav iezīmēta taka, pa kuru ir jāiet. Tev pašam ir iespēja izvēlē- ties, kā tu nokļūsi galapunktā. Vēl ir taku orientēšanās, kas vairāk ir tāds kā galvas lauzīšanas pasākums. Tā nav vienkārša orientēšanās pa takām, jo ir jāpārzina dažādas nianses. Vēl ir orientēšanās ziemā ar slēpēm. Tie ir tādi galvenie orientēšanās paveidi, bet vieglāk sākt ar klasisko orientēšanos. Jāatzīmē, ka ir arī orientēšanās poligoni, kur orientēšanās distance ir izlikta pastāvīgi. Tas nozīmē, ka tur var ierasties jebkurā brīdi, atzīmēties ar aplikāciju mobilajā telefonā, kas pēc tam ļauj apskatīties, kur esi bijis un cik ātri vai lēni esi atradis visus kontrolpunktus,» skaidro Ildze Straume.
Neaizmirst cienīt dabu
SIA Rīgas meži pārziņā ir trīs orientēšanās poligoni: Biķernieku meža orientēšanās poligons, Ogres orientēšanās poligons EkVidO un Mežaparka poligons. «Mūsu mežos notiek ļoti daudz orientēšanās sacensību, jo Rīga un Pierīga ir tā teritorija, kur aktīvi notiek organizēti orientēšanās pasākumi. Par to esam priecīgi, un organizētāji zina, ka teritorija pēc sacensībām ir jāatstāj kārtībā. Tas arī tiek darīts. Mēs zinām, ka orientēšanās nav tikai sportistu aktivitāte. Orientēšanās ir arī ļoti labs ģimenes, draugu, kolēģu saliedēšanās pasākums, tāpēc esam izveidojuši bezmaksas orientēšanās poligonus, kur nav jāskrien, bet varat mierīgi iziet visus kontrolpunktus. Protams, nevaram aizmirst par sportistiem, tāpēc katrā vietā ir dažāda garuma trases ar dažāda skaita kontrolpunktiem. Kartes ir digitalizētas, tās ērti var ielādēt telefonā vai izdrukāt un tad kopā ar draugiem iziet trasi, neatstājot nekādu būtisku nospiedumu uz dabas vērtībām. Šis ir ļoti demokrātisks sporta veids, tāpēc šādiem poligoniem ir jābūt. Mēs bijām arī pirmie, kas Rīgā un Pierīgā izveidoja orientēšanās poligonus. Mūsu kolēģi mežsargi ik pa laikam pakontrolē, vai kāds kontrolpunkts nav pazudis, jo tā mēdz gadīties šādās atklātās trasēs. Esam priecīgi par sabiedrības attieksmi un iesaisti, tāpēc nāciet pie mums, skrieniet, atpūtieties. Ja kaut kas nav kārtībā, tad ziņojiet mums, jo sabiedrības atgriezeniskā saite mums ir ļoti svarīga,» saka SIA Rīgas meži Stratēģiskās komunikācijas un sabiedrisko attiecību daļas vadītāja Ieva Geistere.
Izaicinājumi un milzīga konkurence
Līdztekus tam, ka orientēšanās var būt kā lielisks hobijs, daudziem tas kļūst par nopietnu sporta veidu. «Orientēšanās sportā konkurence ir ļoti liela. Tas ir viens no masveidīgākajiem sporta veidiem pasaulē. Nesen noslēdzās Pasaules čempionāts Somijā, kurā piedalījās vairāk nekā 100 dalībnieku gan vīriešu, gan sieviešu konkurencē. Ja iekļūsti divdesmitniekā, tas ir labs sasniegums. Pirms daudziem gadiem Edgars Bertuks ieguva Pasaules čempiona titulu. Mums ir arī medaļnieki Eiropas čempionātos. Šobrīd līderos dominē Skandināvija, jo viņu sportistiem ir daudz iespēju, kur trenēties, jo tas ir pasaulē mežainākais apvidus,» stāsta Ildze Straume.
Lai arī daudziem orientēšanās ir kā vaļasprieks, Jānim Tamužam orientēšanās ir sports, kam veltīti daudzi gadi un enerģijas: «Ar orientēšanos nodarbojos kopš bērnības. Jau vairāk nekā 20 gadu garumā mani saista tieši orientēšanās sportiskā puse. Orientēšanās sports ir tehniski sarežģīts, jo jāiemācās naviģēt nepazīstamā apvidū, izmantojot tikai papīra karti un kompasu. Tā ir tāda pirmatnīga prasme, kas gadu gaitā ir zudusi, jo mūsdienās visi izmanto mobilos telefonus. Orientēšanās sports ir piemērots tiem, kam patīk izaicinājumi un kuri nepadodas pie pirmajām grūtībām. Orientieristi ir sava ceļa gājēji. Viņi ir gatavi doties uz mežu, vieni paši stundām ilgi tur pavadīt laiku un izcīnīt cīņu paši ar sevi.»
Iespēja novērtēt dabas daudzveidību
Orientēšanās ir izturības sporta veids, kur lielu lomu ieņem tieši skriešana. «Esmu skrējis Latvijas izlases līmenī, joprojām mēģinu to darīt. Tas nozīmē, ka katru dienu nākas trenēties vienu vai divas reizes. Tev ir mērķi, treneri, treniņnometnes, treniņplāns. Lai arī šis sporta veids nav komerciāls, te nav ne naudas, ne slavas, ne citu ārējo motivatoru, tomēr pasaulē ir daudz cilvēku, kuri tam velta visu savu dzīvi, lai kaut ko sasniegtu. Kāpēc? Atbilde mazliet slēpjas šī sporta veida izcelsmē. Orientēšanās sports radies Zviedrijā un joprojām vispopulārākais ir Ziemeļvalstīs, tad pārējā Eiropā un citviet pasaulē. Orientēšanās sports lielā mērā saistīts ar Ziemeļvalstu kultūru, kurā cilvēki vairāk novērtē atrašanos dabā, godīgo sacensību un personīgo izaugsmi caur sportu. Šīs vērtības ir pievilcīgas daudziem, kuri meklē tādu patiesu saikni ar dabu un sportu. Orientēšanās sports nav olimpiskais sporta veids, bet daudzējādā ziņā ir pat tuvāks oriģinālajiem olimpiskajiem ideāliem nekā tie sporta veidi, kas ir šobrīd. Orientēšanās sportā sacenšas pārsvarā amatieri. Arī olimpisko spēļu mūsdienu tradīcijas atjaunotāja Pjēra de Kubertēna galvenais uzstādījums bija tāds, ka sports nedrīkst būt pārāk profesionāls un specializēts. Tam jābūt arī godīgam. Kaut kā krāpties jau orientēšanās sportā var, jo to grūti izkontrolēt. Piemēram, ir aizliegts apmeklēt sacensību apvidu pirms sacensībām, nedrīkst rādīt savu karti citiem dalībniekiem, kas vēl nav startējuši. Tas viss kopā, gan ideāli, gan ziemeļu kultūra veido to orientēšanās sporta pievilcību. Tas patiešām ir aizraujošs sporta veids,» saka Jānis Tamužs.
Iespēja redzēt dabas ainavas, kuras citkārt nebūtu iespējams aplūkot, orientierists uzskata par vēl vienu priekšrocību, kāpēc vērts nodarboties ar šo sporta veidu: «Tā dabas daudzveidība, ko piedzīvojam, ir ārkārtīgi pievilcīga, jo esmu pabijis mežos un skrējis pa tādām takām, kur reti kurš ir iemaldījies. Dažreiz saņemam karti, skrienam un saprotam, ka pirms mums te bijuši tikai zvēri un pats kartes autors. Tās patiešām ir neaprakstāmas sajūtas, tajā arī slēpjas liela daļa šī sporta pievilcības. Arī tas, ka ir iespēja ceļot un pabūt vietās, kur citādi kā tūrists nenokļūtu un to dabas skaistumu neieraudzītu.»