Maija sākumā svinam vairākus, mūsu valstij svarīgus
svētkus. Vakar, 1. maijā,
svinējām Satversmes sapulces sasaukšanas dienu,
4. maijā svinēsim Latvijas
Republikas Neatkarības atjaunošanas dienu.
Turcijas prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana pēkšņās veselības problēmas ir padarījušas vēl neskaidrāku situāciju pirms 14. maijā gaidāmajām valsts prezidenta un parlamenta vēlēšanām.
Aizejošajā nedēļā skaļi un plaši izskanēja pedagogu protesta gājiens un triju dienu streiks, protestējot pret ilgstoši piedzīvoto politiķu un ierēdņu ignoranci pret daudzajām problēmām nozarē.
Pārlieku koncentrējoties uz Valsts
prezidenta vēlēšanu aritmētiku,
nepelnīti neizvērtēti palikuši abu
šobrīd vienīgo pretendentu Egila
Levita un Ulda Pīlēna visnotaļ
bīstami paziņojumi šo vēlēšanu
sakarā.
Turpina pieaugt to pasaules
valstu skaits, kuras paziņojušas
par vēlmi vai gatavību samazināt ASV dolāra lomu to starptautiskajos norēķinos, bet
kompānijas Eurizon aplēses
liecina, ka dolāra daļa citu valstu valūtas
rezervēs, kas šā gadu tūkstoša sākumā
pārsniedza 70%, pērn noslīdējusi līdz 47%.
Martā mūsu valstī bija 65
tūkstoši bezdarbnieku, un
bezdarba līmenis, pēc
Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem, bija 6,8%,
pēc Nodarbinātības valsts
aģentūras (NVA) datiem – 6%.
Uzreiz vairākas Dienvidkorejas amatpersonas likušas saprast, ka valsts neatteiksies no savas līdzšinējās politikas un nesāks ieroču un bruņojuma piegādes Ukrainai, aprobežojoties tikai ar humāno un ekonomisko palīdzību.
Valsts policijas priekšnieka Armanda Ruka līdzšinējā reakcija uz Jēkabpilī notikušo traģēdiju primāri ir vērsta uz iekšlietu sistēmas pasargāšanu no ārējās kritikas, tas vēl jo ciniskāk izklausās, ņemot vērā, ka tieši to – nosargāšanas funkciju – kārtējo reizi neizpildīja policija, ļaujot sievieti vispirms mēnešiem ilgi terorizēt un beigās nodurt mazā bērna acu priekšā.
Apgalvojumi, ka Latvija atpaliek
no Baltijas kaimiņvalstīm, ir
dzirdami tik bieži, ka tos vairs
nevar uzskatīt tikai par nīgru
personu īgņošanos vai politisko populistu klaigāšanu.
Daudzās Āfrikas valsts Sudānas provincēs nu jau vairākas dienas turpinās būtībā pilnvērtīga karadarbība starp diviem Sudānas galvenajiem militārajiem formējumiem – valsts armiju un ātrā atbalsta spēkiem, kā tiek dēvēta cilšu zemessardze, kura nedz skaitliski, nedz bruņojuma un militārās sagatavotības ziņā ne ar ko neatpaliek no armijas.