Pavasaris ir īstais laiks, lai dotos klejot dabā, – putnu balsis, zaļums, kas vēl tikai šķiļas, un Latvijas pelēkais krāšņums, kas aizved līdz Dunikas tīrelim, Papes dabas parkam un Embūtes tritoniem.
Katrā pasaules valstī dzīvo romi, kam vietējā tauta devusi arī savu nosaukumu – Latvijā viņi gadsimtiem ilgi bijuši zināmi kā čigāni, un ar šo vārdu kļuvuši arī par mūsu kultūras un kopējās mentalitātes sastāvdaļu. Lai arī skaitliski tā vienmēr bijusi neliela iedzīvotāju daļa, tomēr kompakta, pamanāma un nedaudz citāda. Tā kā šonedēļ 8. aprīlī tiek atzīmēta pasaules romu diena, arī SestDiena ieskatās
Latvijas čigānu kultūras mantojumā.
Sniegotas virsotnes, jurtas un tālēs izgaistoši ganāmpulki ir visas Centrālāzijas vizītkarte, toties Isikuls norāda nepārprotami – esam Kirgizstānā, reģionā, kur Tjanšana kalni izauklējuši otru vislielāko augstkalnu ezeru pasaulē. Dzīve ap to vijas kārtu kārtām – zeltītu saulrietu, balti krāsotu papeļu un kolorītu paradoksu pilna.
Līdzās vietējam kolorītam un tūristu daudznacionālajām balsīm Mūžīgā pilsēta Roma arvien no jauna apliecina savu nemirstīgo vārdu, piedāvājot pazust citu laiku plūsmā un pēc dievnamu izstaigāšanas ieraudzīt gan dievišķo, gan pasaulīgo
Pēdējos gadus, kad no Rietumeiropas regulāri pienāk biedējošas vēstis par teroraktiem, bēgļu krīzi, masveida protestiem, Parīze bijusi viens no šo negatīvo ziņu epicentriem. Vai tiešām aizēnots pat tās sen izkoptais gaismas un mīlestības pilsētas tēls?
Kur Latvijā ir Balkanu kalni un pasaulē lielākais vēja zvanu ansamblis? Protams, Latgalē, kur īpaši skaistu dabas taku netrūkst, bet no sniega pieputinātiem ceļiem nav jābaidās, jo ķibeles gadījumā palīdzība nebūs jālūdz divreiz.
Iberas mitrāji un Misjonesas province, iespējams, nebūs pirmā vieta, kuru apmeklēt Argentīnas ceļojuma laikā, taču šis ir sajūtu reģions – bez burzmas, bez sakariem ar ārpasauli, putnu valstībā, kur zāle un ūdens līdz viduklim. Kur var pabūt ārpus laika, tumšajās naktīs vērojot zvaigznes tālumā.
Ko darīt, ja, par spīti globālajai sasilšanai, Latvijas ziemas joprojām vienkārši šķiet par aukstu? Protams, doties uz siltajām zemēm! Un viens no variantiem ir iespēja iepazīties ar tuksnesi Izraēlā jeb doties uz Eilatu. Tiešais lidojums šajā sezonā būs gana lēts, uz humusu pēc tam ilgi negribēsies skatīties, bet saule tik tiešām nepievils – ļaus sasildīties un ilgoties vēsa alus.
Latvieši ne tikai savulaik pielika roku, lai Krievijas Tālajos Ziemeļos nostiprinātos padomju vara, bet pēc pusgadsimta bija pirmie, kas tur sāka filmēt profesionālu kino. Tie noteikti ir sniegiem bagātākie un aukstākie ekrāna darbi mūsu kinematogrāfā. Lai arī šīm Rīgas kinostudijas filmām ir spēcīgi sižeti un galvenajās lomās tādas zvaigznes kā Uldis Pūcītis un Pauls Butkēvičs, filmas palikušas plašai publikai nezināmas. Kāpēc?
Skatoties uz milzīgajiem plašumiem zem kājām, šķiet, ka esam nokļuvuši pasaules malā – neredz nekādas cilvēku pēdas. Te nav ne ceļu, ne māju, ne citu būvju. Teiksmainā Patagonija, kas stiepjas no Čīles Biobio un Argentīnas Riokolorado upēm līdz Ugunszemei, ir viens no vismazāk apdzīvotajiem reģioniem pasaulē, kurā uz vienu kvadrātkilometru dzīvo tikai divi cilvēki.
Skarbas ainas, tūristu pūļi un uzmācīgi tirgotāji līdzās visskaistākajām atmiņām par īpašiem skatiem, kultūrvēsturiskiem pieminekļiem uz katra soļa un veldzējošiem dzērieniem karstās vasaras naktīs. Mūžīgo pilsētu Romu nevar sajaukt ne ar vienu citu, un uz to gribas doties atkal, pat ja gūtas netīkamas mācības, braucot ar auto.
Par Ziemeļu Afonu dēvētā Vālama ir Lādogas ezera lielākā sala – gan ģeogrāfiski, gan tādēļ, ka teju tūkstoš gadu vecā svētvieta miera un apskaidrības vietā sakuļ laicīgas kaislības. Šobrīd padomju laikā piesmietais klosteris ir kļuvis par Krievijas reliģiskā spožuma triecienceltni, bet nokļūšana salā apliecina piederību svētceļnieku elitei vai īpašu Dieva labvēlību.