Divas nedēļas, 6200 km un motocikls

Ir cilvēki, kas nopērk motociklu tāpēc, ka kādam draugam tāds ir. Citi – jo tas ir stilīgi. Taču daudziem bieži vien trūkst ideju un informācijas, cik tālu ar jaudīgo spēkratu var aizbraukt, kā to izdarīt un kā parūpēties par drošību. Tieši tādēļ jau piekto gadu vedu BMW motociklu īpašniekus apmēram 6000 kilometru garā motoceļojumā. Mūsu galvenie ceļa mērķi ir divi: paviesoties BMW Motorrad rūpnīcas rīkotajā ikgadējā pasākumā Garmišā-Partenkirhenē un izmest lielāku līkumu pa Eiropu. Divas nedēļas ir pietiekams laiks, lai saprastu, ko no motocikla un garā pārbrauciena var sagaidīt.

Tiem, kas plāno savu pirmo garāko motoceļojumu, varu vienīgi atgādināt, ka obligāti jābūt līdzi riepu remonta komplektam, jo sadurt riepas sanāk diezgan bieži. Tāpat ir labi, ja līdzi ir kāds savilcējs, izolācijas lenta, lai kritiena gadījumā vismaz primitīvā veidā var spēkratu savākt un tikt līdz tuvākajam servisam. Vēl, protams, rūpīgi jāpārdomā līdzi ņemamais apģērbs – lietus tērps, siltākas drēbes, krekli –, lai var izturēt gan karstu, gan vēsu laiku. Motociklu koferi ir visai lieli, tomēr tas nav automašīnas bagāžas nodalījums, kurā var paņemt līdzi teju visu skapi. Ja braucat grupā, ļoti svarīgi ir uzreiz vienoties arī par dienas kārtību un disciplinēti to ievērot – jo lielāka grupa, jo labākai disciplīnai jābūt.

Mēs šogad nobraucām 6200 kilometru, šķērsojot vienpadsmit valstu (Latvija–Lietuva–Polija–Vācija–Austrija–Slovēnija–Serbija–Rumānija–Ungārija–Slovākija–Polija–Lietuva–Latvija), Alpus, Balkānus un izmēģinot arī divus slavenus Rumānijas augstkalnu ceļus – Transalpina un Transfagarasan. Pavisam bijām 26 braucēji ar 15 motocikliem no visas Latvijas. No Rīgas izbraucām desmit, viens braucējs mums pievienojās Berlīnē, vēl divi Garmišā-Partenkirhenē un divi Ļubļinā.

Bet nu par visu pēc kārtas. 

Ātrums, Alpi un policija

Ja ieminos par gariem motobraucieniem, pirmie jautājumi parasti ir: kā, cik daudz, vai nav grūti? Jā, fiziski katru dienu nobraukt 400 līdz 500 kilometru nav viegli – ir neērti, brīžiem karsti, brīžiem auksti. Režīms pavisam vienkāršs: asto-ņos no rīta brokastis, deviņos – starts, septiņos vai pat astoņos vakarā – finišs un lielās vakariņas. Pa dienu vieglas uzkodas vai pusdienas, lai nav izsalkuma sajūtas. Taču galvenais ir atbrīvots prāts, ātrums un tuvums dabai, jo no apkārtnes jau tevi būtībā nešķir nekas – tikai ķivere. Var parunāties ar vietējiem, just ziedus, pļavas un citas smaržas (te jāpiebilst: vasarā Alpos zemi mēslo ar vircu, tādēļ lauku aromāts tur ir ļoti izteikts).

Protams, ne viss vienmēr rit gludi. Tieši Alpos, pa ceļam uz Slovēnijas galvaspilsētu Ļubļanu, pirmo reizi sastapos ar situāciju, kad policisti, fiksējot pārāk lielu ātrumu, apturēja nevis vienu vainīgo, bet gan visu mūsu motociklistu kolonnu. No Vācijas jau bijām nokļuvuši Austrijā – šauri ceļi, ciematiņš pēc ciematiņa, ātruma ierobežojumi 50 līdz 80 km/h. Iesēdāmies aiz mašīnu rindas, lai starp miestiņiem apdzītu, bet… neievērojām policistu ceļa malā, kas ķēra ātruma pārkāpējus.

Te vietā drusku paskaidrot kolonnas īpatnības – pēdējiem braucējiem parasti ātrums ir diezgan liels, pat tad, ja pirmie brauc atļautā ātruma robežās. Motobraucēju kolonna ar savu braukšanas manieri vispār ir īpatnēja lieta, jo ikvienam tās dalībniekam gan jāspēj pārredzēt ceļu un to, ko dara līdzbraucēji, gan jāatstāj pietiekami liela vieta manevriem. Tādēļ motociklisti brauc pēc šaha galdiņa principa, vienmēr cenšoties redzēt gan priekšā, gan aizmugurē braucošo, un ievērot disciplīnu, proti, nelīst garām priekšā esošajam, jo tad samazinās iespēja izvairīties no negaidītiem šķēršļiem. Protams, ar motociklu manevrēt ir vieglāk nekā ar auto, taču, braucot svešā vietā, mēs nekad īsti nevaram paredzēt ne ceļu struktūru, ne infrastruktūru, ne arī to, kas gaida aiz nākamā pagrieziena.