IVARS ŠTEINBERGS. LIELAIS SPRĀDZIENS
- ŽURNĀLA PUNCTUM ATBALSTA BIEDRĪBA
- REDAKTORS: HENRIKS ELIASS ZĒGNERS
Šis krājums ar taktilo un rokām patīkamo vāku, kur neskaitāmu melnu zvaigžņu starpā tikai viena ir sarkana un pulsējoša, nav nekāds izņēmums – izlasīju to vienā dienā, nākamajā izlasīju otro reizi un svētdien trešo. Tik ļoti paķēra.
Krājums smalki balansē starp divām tēmām, tās sapinot kopā, atraisot un atkal sapinot. Viena no tām ir astronomija, zvaigznes un kosmosa pētnieka Edvīna Habla dzīves ceļš, otra – paša dzejnieka vecāki un vecvecāki.
Tēva figūra ir bijusi nozīmīga ne tikai Habla, bet arī Šteinberga dzīvē, ja pieļaujam, ka krājums ir kaut nedaudz autobiogrāfisks.
«(..) tēva galva / kā visuma centrs / stāv uz vietas – / tālie spīgulīši orbitē / ap to // kad galva / triecas pret / asfaltu / tā stāv / uz vietas // uz sāniem krīt / visa pārējā pasaule»
Es nudien apbrīnoju to formas un satura eleganci un spēju radīt pārdzīvojumu un līdzpārdzīvojumu, runājot par kosmosu, astronautiem, zvaigznēm, mikrobioloģiju, fiziku un vienlaikus tik daudz un reizē neko pasakot par sirdssaitēm un sirdskaitēm.
«(..) man rīts, astronautam / gulētiešana, / kad pārnācām mājās, mūsu / pulksteņi / rādīja dažādus laikus. // Tas saistīts ar / tā dēvēto / paātrināto izplešanos, / kad vecāki attālinās / viens no / otra / ar pastāvīgi pieaugošu / ātrumu. // Astronauts izlido naktī, / Pulkvedim neviens neraksta / iekšā laidējs sveicina / pie notikumu horizonta. // Bet kas satur kopā? / Sapinums starp viņiem – / atskurbtuvē novēro / astronautu, / bet izmainās bērna stāvoklis, / pat ja bērns aizsapņojies / atrodas vairāku gaismas gadu / attālumā. (..)»
Šis krājums varētu patikt ne tikai valodas mīļotājiem, bet arī tiem, kas līdz ausīm iegrimuši eksaktajās zinātnēs, jo te sastopas abas pasaules – atliek tikai lasīt.