Alus darīšanas tradīcijas Vācijā ir senas, un to vēsture sniedzas vismaz divu tūkstošu gadu garumā, raksta National Geographic. Turklāt šis dzēriens savulaik esot lietots nevis tādēļ, lai veldzētu slāpes vai nedaudz atslābinātos, bet tādēļ, lai pamatīgi apreibtu. Senie romieši jau arī nebija nekādi priekšzīmīgie atturībnieki, taču pat viņu vēsturnieks Tacits mūsu ēras pirmajā gadsimtā rakstījis, ka vācu zemes apdzīvojošajiem barbariem pamatīga piedzeršanās jau dienas pirmajā pusē ir ikdienišķa lieta, kas parasti beidzoties ar kādu konfliktu, kas pēc savstarpējas lamāšanās izvēršas kautiņā un asinsizliešanā. Tiesa, kas lai to zina, cik objektīvs bija Tacits, kura pārstāvētā Romas impērija tajos laikos centās pakļaut ikvienu uz ziemeļiem tālāk dzīvojošu tautu. Live Sience arī atgādina par tā laika aizspriedumiem, proti, romieši uzskatīja, ka vīns ir dievu dzira, bet alu dēvēja par kaut kādām samazgām.
Romiešu varenības laiks bija un izbija, bet vācu zemēs alus darīšana tikai uzņēma apgriezienus. Lielākoties šo dzērienu gatavoja mājas apstākļos un salīdzinoši nelielos apjomos – tik daudz, lai tā pietiktu ģimenei vai viesiem, kuri saaicināti ciemos, raksta All About History. Vēsturnieki uzskata, ka pirmais alus brūzis, kas sācis pelnīt ar šī dzēriena pārdošanu, ir Weihenstephan, kas 1040. gadā ierīkots kādā klosterī netālu no Minhenes. Aizritēja vēl gandrīz pieci gadu simti, līdz Bavārijas hercogs Vilhelms IV 1516. gada 23. aprīlī izsludināja likumu, kādam tad ir jābūt īstam alum. Kopš pagājušā gadsimta sākuma tas tiek dēvēts par alus tīrības likumu un diezgan strikti ievērots.
CITI GRAUDI – MAIZEI
Līdz pat XVI gadsimta sākumam vācu aldari izmantoja visus graudus, kas pagadījās pa rokai, – gan miežus, gan kviešus, gan rudzus, raksta All About History. Taču pēc vairākiem neražas gadiem esot pienācis brīdis, kad maizes cenas strauji kāpušas, jo ar maizniekiem par nelielo rudzu un kviešu ražu konkurējuši alus darītāji, raksta Der Spiegel. Šis aspekts arī pamudinājis hercogu Vilhelmu IV izsludināt likumu, nosakot, ka kviešiem un rudziem jāpaliek maiznieku rīcībā, bet alus brūvētājiem jāsamierinās ar miežiem.
Pie viena tika noteikts, ka alum nedrīkst pievienot nekādas piedevas, kas pastiprinātu garšu un, iespējams, ļautu pagarināt dzēriena uzglabāšanas termiņu, vēsta Deutsche Welle, atsaucoties uz Vācijas aldaru asociācijas (DBB) sniegto informāciju. Eksperimentētāju arī pirms pieciem gadsimtiem neesot trūcis, un brūvēšanas procesā viņi mēģinājuši dzērienu uzlabot, papildinot to ar visdažādākajām sastāvdaļām. Lielākoties tas attiecināms uz augu valsti – alum pievienoja ķimenes, nātres, driģenes vai rozmarīnu, taču atradās arī gudrinieki, kuri dzēriena garšu mēģināja mainīt gan ar koka skaidu, gan kvēpu, gan pat darvas palīdzību.
1516. gada likums šai pašdarbībai teorētiski pielika punktu, raksta BBC History Magazine. Taču ir vēl kāds interesants vēsturisks fakts – izrādījies, ka Vilhelms IV nav izdomājis nekā jauna, bet tikai turpinājis savu priekšteču iesākto. Proti, jau 1487. gadā Minhenes pilsētā ticis izsludināts pavisam līdzīgs likums, taču vietējām varasiestādēm trūcis resursu nodrošināt tā ievērošanu. Varbūt tieši tādēļ hercogs nolēma par jauno kārtību paziņot nevis Minhenē, bet citā Bavārijas pilsētā – Ingolštatē, kas mūsdienās lielākoties asociējas ar automašīnu ražošanas uzņēmumu Audi, jo tieši tur atrodas 1909. gadā dibinātās kompānijas galvenā mītne.
All About History raksta, ka pārmaiņas alus brūvētāju ieradumos bijušas pakāpeniskas un pagājis krietns laiks, līdz vairums piekritis ievērot jauno alus darīšanas standartu. Pirmie bijuši spiesti piekāpties lielie alus brūži, jo varasiestādēm bija vienkāršāk kontrolēt tos, nevis kādu zemnieku, kurš savā lauku saimniecībā alu brūvē, kā nu vēlas. No XVI gadsimta saglabājušies maz dokumentu, taču no tiem saprotams, ka šī likuma pārkāpējus tolaik sodīja, nevis liekot cietumā, bet gan iegrābjoties viņu maciņos, proti, uzliekot papildu nodokli par katru sastāvdaļu, kas alus ražošanai nebija paredzēta.
APVIENOŠANĀS DARA SAVU
Pirms 500 gadiem vācu jeb ģermāņu pasaule bija ļoti sašķelta un dažādas hercogistes vai grāfu pārvaldītas minivalstiņas bieži vien konfliktēja savā starpā, teritorijām pārejot no vienām rokām citās, raksta All About History. Taču šī jezga, kas turpinājās līdz pat Vācijas apvienošanai 1871. gadā, deva arī kādu pozitīvu efektu, līdz tam diezgan nošķirtām kopienām saplūstot un daloties ar savu pieredzi un zināšanām.
Bavārija jau tolaik bija izslavēta kā alus paradīze (tradicionālais Oktoberfest Minhenē ticis rīkots kopš 1810. gada), turklāt tā arī bija viens no ekonomiski attīstītākajiem reģioniem beidzot apvienotajā valstī. Tādēļ nav liela pārsteiguma, ka tās ietekme bija iespaidīga ne tikai politiskajā ziņā, bet arī savas kultūras (šajā gadījumā runa ir par alus brūvēšanas un dzeršanas kultūru) izplatīšanu uz Vācijas ziemeļiem. BBC History Magazine raksta, ka šis process nebūt nebija vienkāršs un ne reizi vien bavāriešiem nācies uzspiest savus nosacījumus citu Vācijas reģionu alus darītājiem, lai tie atteiktos no ierastajām metodēm un sāktu izmantot Bavārijas standartu.
Kādēļ tas šķita tik nozīmīgi? Uz šo jautājumu atbildes ir dažādas. Daļa vēsturnieku uzskata, ka bavāriešiem vienkārši gribējies demonstrēt pārākumu, citi pieļauj, ka atkal jau nostrādājis ekonomiskais efekts, jo Bavārijas zemnieki izaudzējuši tik daudz miežu, ka vietējām alus darītavām tie vairs nav bijuši vajadzīgi. Trešie savukārt norāda, ka īstas loģikas šim pasākumam nav bijis – ja reiz bavārieši uzskatījuši savu alu par labāko Vācijā, viņiem būtu jācenšas saglabāt šo monopolu, nevis mudināt citus alus ražotājus brūvēt līdzīgus dzērienus, raksta All About History. Taču pēdējais arguments īsti neizturot kritiku, jo vēl pagājušā gadsimta sākumā alus bija dzēriens ar samērā īsu derīguma termiņu (pēc neilga laika tas ieskāba) un transportēt miestiņu no Bavārijas uz Ziemeļvāciju nebija nekādas jēgas.
VAIRĀKUMS ATBALSTA
Lai nu kā, bet bavāriešiem galu galā izdevās panākt savu, raksta History.com. Šī mērķa sasniegšanai tika izmantots jau sensenos laikos Bavārijā pārbaudītais paņēmiens ar lielāku nodokļu uzlikšanu brūžiem, kas alus darīšanai izmantoja ne tikai atļautās četras sastāvdaļas. 1906. gadā likums par to, kādam jābūt īstam vācu alum, stājās spēkā visā valsts teritorijā, un kopš tā laika tiek dēvēts par Alus tīrības likumu. Bet 23. aprīlis ir laiks, kad Vācijas alus brūži atzīmē Nacionālo alus dienu, vēsta Deutsche Welle. Piedāvāto izklaižu klāsts ir ļoti plašs – sākot ar ekskursijām uz brūžiem un speciālistu lekcijām par to, kā tad īsti šis dzēriens tiek gatavots, un beidzot ar pamatīgām ballītēm. Piemēram, Minhenē, kur parasti šajā datumā ir jau ļoti vasarīgs laiks, reizi pa reizei kāda liela alus darītava ierīko alus strūklaku, pie kuras katrs gribētājs var par velti padzerties, cik vien vēlas. Lielākā problēma – pirms tam jātiek cauri citu potenciālo degustētāju pūlim.
Socioloģiskā aptauja, uz ko atsaucas Deutsche Welle, liecina, ka 85% Vācijas iedzīvotāju ir Alus tīrības likuma piekritēji. Un tas, ka dzēriena sastāvdaļas paliek nemainīgas, nav šķērslis vācu alus daudzveidībai, uzsver ASV sabiedriskais radio (NPR). Tā garšu iespējams variēt, mainot apiņu, iesala un rauga proporcijas, pagarinot vai saīsinot rūgšanas procesu un lietojot citus tehnoloģiskus knifiņus, kurus katrs vēsturisks alus brūzis tur noslēpumā. Jā, skaidrs, ka vienkāršam alus dzērājam nebūs lielas saprašanas, ar ko viens no gandrīz 1500 Vācijas alus darītavās ražotais alus atšķiras no citiem. Bet nu tik daudz kā atšķirt Ķelnes tradicionālo Kölsch, kura 200 gramu glāzīte jāizdzer ātri vien, kamēr dzēriens vēl nav atšālējies, no Bavārijas tumšā alus (Dunkel) varēs teju ikviens.
Alus dzeršanas kultūra un izpratne pat to, kāda kausa tilpums ir liels, bet kāda mazs, dažādos Vācijas reģionos arī ir atšķirīgas. Varu par to stāstīt pats no savas pieredzes, jo tajā pašā Ķelnē sava slinkuma dēļ reiz palūdzu oficiantei, lai salej kausā divu parasto glāžu devu. Viņa pasmīnēja, taču pasūtījumu izpildīja, un jau pēc kāda laiciņa, sēžot Reinas krastā, man nācās pamatīgi vilties, jo šis alus nebūt nav paredzēts tam, lai to ilgi turētu atvērtā traukā. Pēc pāris gadiem vēl muļķīgāk sanāca jau daudz piesauktajā Bavārijā. Kad automašīna, kurā tiku transportēts, piestāja pie kādas degvielas uzpildes stacijas, radās vēlme ieiet krodziņā un tikt pie alus. Protams, atminoties Ķelnes pieredzi, pasūtināju lielo, un biju makten izbrīnīts, kad man pasniedza divlitrīgo kausu ar šo gardo dziru. Tās pieveikšana, protams, prasīja zināmu laiku, un par šo kļūdu un visa brauciena aizkavēšanu saņēmu pamatotus pārmetumus no ceļabiedriem.