RUNCIS ZĀBAKOS ★★★★★
REŽISORS MĀRTIŅŠ MEIERS
DAILES TEĀTRIS
Labākā īsrecenzija būtu fakts, ka pēc izrādes noskatīšanās rakstīju redaktorei e-pastu ar lūgumu piekrist izceļamās izrādes maiņai. Tomēr mēģināšu nelielā rakstiņa atļautajā apjomā savu sajūsmu pārvērst arī dažos argumentētos teikumos un pierādījumos vēl izrādi neredzējušiem.
Vispirms – muzikālā izrāde uz Dailes teātra Lielās skatuves ir izteikti jauneklīga. Gan radošās grupas pases gadskaitļos, gan izrādes garā un stilā. Četrdesmitgadnieks Mārtiņš Meiers muzikālās izrādes Runcis zābakos komandā ir vecākais. Protams, ja nemin pašu galveno vaininieku – komponistu Jāni Lūsēnu, kurš Rīgas Muzikālajam teātrim 90. gadu sākumā radīto mūziku drosmīgi nodevis mūsdienu jauniešu radošajai brīvībai: džeza jomas multitalantam Miķelim Dzenuškam un dramaturgiem – divdesmitgadniekiem Aleksandram Baronam un Patrīcijai M. Keišai, kuri Šarla Pero pasakai piešķīruši mērķtiecīgus un mūsdienīgi cilvēciskotus labojumus un papildinājumus. Sākot ar to, ka mātes testamentā jaunākajam brālim novēlētais kaķis skatītāju uztverē vairs nav nekāds nevērtīgs kāju pamesls. XXI gadsimtā gan saskaņā ar dzīvnieku labbūtības likumiem, gan pēc Straumes kaķa triumfa gājiena apkārt globam, katrs skatītājs saprot, ka dabūt aizbildņos kaķi, turklāt runājošu, turklāt mentoru, kurš nenoguris palīdz tevi sapurināt un nolikt uz kājām, ir lielākā, nevis mazākā mātes svētība.
Pēc mātes nāves dabūjis it kā pašu mazvērtīgāko – kaķi –, trešais brālis Pjērs piedzīvo pašu vērtīgāko, ko vien cilvēks dzīves laikā var piedzīvot: pieaugšanu, īsto vērtību apjēgšanu, apskaidrošanos, dūšas pieaugumu, un tad jau zelta pils un visi ļaunajam Bikibrakam viltīgā Runča atviltie īpašumi nāk klāt tikai kā tāds bonuss. Nu labi, tā mirdzošā pils cilvēku vairs nevar samaitāt.
Runcis zābakos ir Dailes teātra 10. studijas, trešā kursa audzēkņu izdziedāts un izspēlēts pārdzimšanas/piedzimšanas stāsts, kas pēc garās ziemas ielīst kaulos un sirdī kā pirmā izdzertā bērzu/kļavu sulu glāze.
Visticamāk, teātra vēsturē Runci zābakos ierakstīs kā Mārtiņa Meiera pirmo režijas darbu, bet īsti precīzi tas nav. Meiers Valmierā ir iestudējis koncertus, veidojis muzikālu iestudējumu Citu dziesmu svētki ar dziesmām, ko dzied nevis kopkorī, bet klusām viens otram, ir režisējis arī īsto Dziesmu svētku atklāšanas koncertu, pērn kopā ar režisora un pedagoga Kultūras akadēmijā Elmāra Seņkova studentiem režisējis koncertu Izlaiduma gads un bijis režisors arī vairākām Spēlmaņu nakts ceremonijām, tajā skaitā vienai arī uz Dailes teātra Lielās skatuves.
Sen nebiju piedzīvojusi tik vienojošu sajūtu, ka vienā elpā elpo pieauguši vīrieši – tēti – un četrgadīgas meitenītes (izrādes oficiālā mērķauditorija ir 5+).
Pjērs sākumā ir tāds šļaugans, mazdūšīgs, mīkstčaulīgs utt. Bet laikam jau nav stiprāka cilvēka par zaķpastalu, kuram beidzot pielec lietu daba, kurš apkaunas, piedzīvo iekšēju transformāciju, saņemas, mainās, un Pjēriņš – jēriņš kļūst... nē, nē, vēl ne par īstenu lietaskoku. Jaunās paaudzes dramaturgi nepiedāvā rožainus scenārijus, bet viņi rāda, ka Karalis skumst, jo nespēj izsērot mirušā kaķa nāvi un nespēj saņemties ar kādu par to parunāt. Un laimīgas beigas nenozīmē obligāti apprecēšanos, bet varbūt kopīgu ceļošanu, bet varbūt – tālāku sevis un dzīves izzināšanu katram atsevišķi.
RŪDOLFS BLAUMANIS. UGUNĪ. REŽISORE – INESE MIČULE. NACIONĀLAIS TEĀTRIS ★★★
Jaunā aktrise Elza Rūta Jordāne godam iztur ugunskristības uz lielās skatuves, radīdama sāpīgi reālistisku Kristīnes versiju – viņa ir jau tik izmocīta un apdzisusi pirms «vieglo dienu nolikšanas», ka labāk nedomāt, kāds liktenis viņu sagaida, apzināti izvēloties Kārļa Reijera tēlojumā jau apzīmogotu alkoholiķi Edgaru. Tomēr es noticu (arī) mīlestībai, nevis (tikai) līdzatkarībai. It kā ar to vajadzētu pietikt. Bet kāpēc nepietiek un pat traucē pārāk sainscenētais Blaumanis? Reiņa Dzudzilo instalācija à la Latviešu līgavu asaras, protams, spēcīga. Varbūt aizvērt acis un klausīties tikai Riharda Zaļupes mūzikā?
SIBĪRIJAS HAIKU. TEĀTRIS.ZIP, LTV1 PLKST. 21.10 ★★★★★
Neizejot no savas istabas, sestdienu vakaros ir iespēja redzēt pēdējo sezonu labākās izrādes. 28. marta vakarā – režisora Valtera Sīļa iestudējums Latvijas Leļļu teātrī Sibīrijas haiku, kas veidota pēc lietuviešu komiksu grāmatas. Izrāde ir ieguvusi Spēlmaņu nakts balvu kā gada izrāde bērniem un / vai pusaudžiem. Vizuāli poētiskā izrāde ir izsūtīšanas stāsts, tverts mazā Aļģa acīm. Reta iespēja iepazīties ar neierasto papīra animācijas tehniku. (Vēl dažas nedēļas vēlāk, 18. aprīlī, – Alfas!)
AR MANI ATKAL RUNĀ... ILZE! TEĀTRA DIENAS KONCERTS. NACIONĀLAIS TEĀTRIS. NO 26. MARTA
Iespējams, tāpēc, ka Latvijas teātris šodien ir tik radoši dzīvelīgs (katra diena kā Teātra diena), Starptautiskās teātra dienas tradīciju 27. martā ar kalendārā pulksteņa precizitāti tā pa īstam uztur vien Nacionālais teātris. Un ne bez iemesla. Bet par laiku, kad režisora Valda Lūriņa un aktieru XX gs. 70. gados spontāni radītās Teātra dienas pārauga teju tautas brīvības manifestācijā, ziņas var meklēt LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzeja cikla Sarunas Smiļģa kabinetā videoierakstā: Teatramuzejs.lv, no 10. aprīļa.