Nesen, kad pusdienoju Valmieras Čili picā, mani nesagatavotu pārsteidza kāds bērns. Sākumā es viņu nebiju pamanījusi, tas bija īss mirklis, tās bija dažas gaismas pielietas sekundes, kad viņš, izrāvies tēvam no rokām, pēkšņi iznira pie mana galdiņa un smaidīdams ieskatījās acīs.
Koči, ko agrāk oficiāli, bet vietējo mutēs joprojām sauc par Kočinu, mākslas biennālē Indijā visilgāk skatījos uz līķiem no morga, kurus glamūrīgās, skaistās kleitās un uzvalkos bija ietērpusi un nofotografējusi Maskavas mākslinieku grupa AES+F.
Prognozēšana ir elitāra nodarbe. Ne jau tāpēc, ka retais to spēj. Acis visiem ķermeņa priekšpusē, bet tikai dažu prognozes liecina, ka tā stunda patiešām nāk.
Tam, kas šobrīd notiek ASV, līdzi sekot ir interesanti. No vienas puses, ir sajūta, ka notiek kaut kas svarīgs ar neparedzamām konsekvencēm. No otras, – šīs konsekvences mūs vēl neskar tik tieši, lai nebūtu iespējams distancēts skatījums no malas.
Kopš tā laika, kad izgatavoju pretrunīgi vērtētās lellītes, kuru vidū bija gan Rīgas domnieks mācītājs, kurš nevēlējās pieļaut bluķa vilkšanu Vecrīgā Ziemassvētku laikā, gan Herberts Cukurs ar saviem slepkavām un citi tipāži, dažādas auditorijas priekšā regulāri nākas atbildēt uz jautājumiem par provokatīvas un politiski orientētas mākslas esamību Latvijā.
Kā jūs kļuvāt par kritiķi? – jautā kāda pusaudze pēc tam, kad pacietīgi klausījusies manu stāstu par Baltijas un Ziemeļvalstu dejas kritiķu sadarbību. Atbildu, ka man patīk deja, patīk rakstīt, domāt un darīt vajadzīgu darbu.