Kad Imants Pulkstenis strādāja par videooperatoru Latgales Televīzijas sabiedrībā, tās direktors Uldis Dvinskis mēdza uzsvērt: jums nav tiesību taisīt neinteresantas ziņas! “Arī visa dzīve man tāda – nav tiesību garlaikoties! Man to nevajag, priekš kam!” tagad smejas Imants. Par dzīves vienmuļību viņš patiesi nevar sūdzēties, jo paša enerģija ir kā mūžīgais dzinējs. No daudzajām pašreizējām ikdienas lomām un nodarbēm – muzikants, festivālu organizators, folkloras kopas vadītājs, pedagogs, ceļotāju pieturvietas saimnieks u. c. – dominējot tā, kas attiecīgajā momentā prioritāra.
“Ko vajag, to daru,” Imants saka. Mūsu viesošanās brīdī Imanta mājās Praulienas pagasta Ceļmalās aktuālākais ir tūristu autobusa no Ogres gaidīšana ciemos jau tajā pašā pēcpusdienā, gatavošanās Imanta kursabiedru salidojuma uzņemšanai, kā arī drīzā došanās uz festivālu Baltica ar folkloras kopu Praulits, ko Imants vada kopā ar dzīvesbiedri Lindu. Un, protams, Ģitāristu sesijas organizēšana – šis mūzikas izglītības pasākums četru dienu garumā no 22. līdz 25. oktobrim Madonā jau 26. reizi pulcēs mazus un lielus ģitāristus, basģitāristus, bundziniekus, koklētājus un vokālistus no visas Latvijas. Informācija un pieteikšanās – Facebook. com/mmsesija. Mūzikas saietu rīkošanā Imantam roka ir ietrenēta – savulaik viņa lolojums bija leģendārais Madonas mūzikas festivāls Sinepes un medus.
Lai āķis lūpā!
Iebraucam Ceļmalās un, izejot cauri pagalmam, attopamies palielā pļavā, kas izskatās kā radīta zaļumballēm, turpat blakus arī pirtiņa un neliela brīvdabas skatuvīte. Imants stāsta, ka pirtij pamatus ielējis jau sen, bet ilgus gadus nav ticis pie būvēšanas – visas vasaras vienos festivālos! Bez Sinepēm un medus un Ģitāristu sesijas trīs gadus organizējis arī kantrimūzikas festivālu Kantri krējums Madonā, Preiļos un Rēzeknē. Tagad gan pirts tiek kurta gan pašiem, gan ciemiņiem, Linda izgājusi pirtnieku skolu.
“Te es arī tos tūristus uzņemu. Man ir vesela programma, ko viņiem piedāvāt,” saka Imants un rāda sarakstu ar iespējamām aktivitātēm. Starp tām arī Stipruma grāmatas lasīšana Dusmu žāvētavā, vizināšanās ar traktoru, spēle Klimpas un spilvenu kaujas, talka pēc saimnieka ieskatiem, astoņus metrus augstas šūpoles, mobilā vanna, zupas vārīšana…
Pamata izklaides tomēr saistās ar saimnieku stāstiem un muzicēšanu – Imants, Linda un domubiedri viesiem un kopā ar viņiem labprāt dzied un spēlē. Pirmās ugunskristības tūrisma objekta statusā bijušas pērnvasar, kad Ceļmalās iebrauca divi lieli autobusi ar 72 ceļotājiem no Valkas un Valgas, bet šovasar ciemiņi ierodas jau regulārā plūsmā.
Taču tas, uz ko Imants un Linda patlaban aicina īpaši, ir ikgadējā Ģitāristu sesija Madonā. Šis pasākums sācies 1998. gadā kā “stūres pastiprinātājs” festivālam Sinepes un medus, Imants stāsta. Ģitāristu saiets tapa, ņemot piemēru no Saulkrastu džeza festivāla ietvaros rīkotā bundzinieku samita un Imantam kopā ar Aleksandru Sircovu jeb Muraveju ievērojot, ka ģitārspēle uz skatuves Latvijā nav diez cik labā skatā un būtu vajadzīgs pasākums, kurā prasmes papildināt un spodrināt. Pirmie piedalīties Ģitāristu sesijā atbrauca ļoti spēcīgi ģitāristi, bet tagad biežāk brauc iesācēji. Pasākuma mērķis ir izglītot ģitārspēles interesentus visdažādākajā vecumā, laika gaitā klāt nākuši arī citu instrumentu un vokāla apguvēji. Šīgada jaunums ir combo sastāvu sesijas dažādos mūzikas stilos. Starp nodarbību un meistarklašu vadītājiem ir spoži šī laika mūziķi.
“Par mācībspēkiem izvēlamies pazīstamas autoritātes savā mūziķa prasmē, kuri arī prot pastāstīt un iemācīt, ko dara uz tā grifa, ar savu balsi vai bungvālītēm. Ir bijuši precedenti, ka cilvēks spēlē kā lielais, bet, kad jāpamāca citi, saka – ai, ko es te runāšu, labāk uzspēlēšu!” Imants stāsta. Bērniem un jauniešiem Ģitāristu sesijas pieredze un kopīgās muzicēšanas prieks nereti kļūst par āķi lūpā, bet galvenais, lai viņi iesākto turpinātu. “Lai brīvajā laikā nodarbojas ar mūziku, nevis, kā es smejos, rauj vecenītēm uz ielas somiņas no rokām,” Imants smaida. Ģitāristu sesijā pa šiem 26 gadiem piedalījušies 1699 dalībnieki no visas Latvijas, no kuriem daudzi ir izveidojuši savu muzikālo karjeru, spēlē grupās un nu jau ir atzīti profesionāļi.
Festivālu vasaras
Paliekošu rezonansi Latvijas mērogā pavisam noteikti atstājis arī no 1991. līdz 2005. gadam notikušais rokmūzikas festivāls Sinepes un medus, caur kuru izgājusi liela daļa Latvijas mūzikas toreizējo un tagadējo grandu. Par festivāla vēsturi Imanta Ceļmalu šķūnītī izveidota arī neliela izstāde. “Visus gadus, kad rīkojām festivālu, centāmies, lai panāktu rezultātu, uzlēktu augstāk. Madonas simbols taču ir gailis – lielīgs un lecīgs,” saka Imants.
Ideja veidot savu festivālu dzimusi tāpēc, ka licies – Madonā vasarās nekas nenotiek… Pabijis Liepājas dzintarā, Imants nospriedis, ka spētu uztaisīt saprotamāku un strukturētāku pasākumu. “Un tas bija, nebaidīšos teikt, ideāls modelis jaunajām grupām, kur augt. Mēs pieņēmām visus. Vienu gadu varēji pieteikties uz brīvo skatuvi, nākamajā gadā – konkursā, kur žūrija piešķīra balvas 12 nominācijās, vēl pēc gada – braukt uzstāties kā viesis. Bija arī bērnu koncerts, baznīcas koncerts, izdevām savu avīzīti, festivālam bija sava himna un vieta zem saules,” Imants stāsta.
Pašam pirmais impulss mūzikas virzienā bijis bērnībā, kad Sarkaņu pagasta Baltiņos, kur Imants dzimis, reiz gadījies dzirdēt, kā mammas brālis Jāņonkulis dzied. Uz puiku tas atstājis spēcīgu iespaidu. Mācību gaitas Imants sācis Patkules trīsgadīgajā skolā jau sešu gadu vecumā, vēlāk mācījies Sarkaņos, bet, kad ģimene pārcēlās uz Ceļmalām un Imants sāka iet Praulienas skolā, klases audzinātāja paskubinājusi iestāties arī Madonas bērnu mūzikas skolā trompetes klasē. Pēcāk, Cēsu 4. pilsētas profesionāli tehniskajā metālistu vidusskolā apgūstot galdnieka amatu, Imants spēlēja trompeti arodskolas pūtēju orķestrī. Tiesa, bijis švaks trompetists, tāpēc, dienot padomju armijā Kaļiņingradā, armijas orķestra diriģents licis priekšā – vai nu mēneša laikā iemācies spēlēt tubu, vai arī iesi šaut un rakt grāvjus, nebūs nekādas mūzikas. “Protams, es izvēlējos pūst tubu. Trenējos pa četrām piecām stundām tā, ka galva griezās,” Imants atceras.
Pēc dienesta viņš muzicējis Madonas pūtēju orķestrī, Artūrs Klope paaicinājis spēlēt kapelā Madonas vecpuiši, kur bijušas gan balles, gan bohēma. Nozīmīgs posms bijusi dalība A. Klopes vadītajā Madonas bigbendā, kas tolaik bija vienīgais mazpilsētu bigbends Latvijā.
Tieši ar bigbendu piedaloties festivālā Liepājas dzintars, Imantam radusies iecere par Sinepēm un medu. Viņš gan uzsver, ka tas nav tikai paša nopelns: “Tie bija madonieši, kas 15 gadus festivālu rīkoja. Tagad reizēm pats brīnos, kā mēs to dabūjām gatavu.”
Pārtraukt darbību Sinepes un medus izlēma, var teikt, savā zenītā. Imants stāsta, ka beigās izveidoto modeli grūti bija saturēt kopā. Pietrūka pašvaldības atbalsta, neatradās finansiālais partneris, toties auga konkurence, ko bez reģionālajiem mūzikas festivāliem pamazām sāka papildināt arī pilsētu svētki, kuros koncerti nereti notiek par brīvu. “Lai nepazaudētu visas labās lietas, kas bija festivālā, vienkārši nolēmām – taisām ciet,” ne bez asarām lēmumu komentē Imants. “Tā vietā man tagad ir Ģitāristu sesija, un tas ir pateicīgāks veids, kā izpausties mūzikas laukā, ieguldījums nākotnē.”
Bez aktīvas muzicēšanas Imants gan neiztiek joprojām. Viņš dzied Ļaudonas korī Lai top!, folkloras kopā Praulits, spēlē balles un kāzas grupā Gabriels un kopā ar Ilmāru Strodu muzicē duetā Mūžam zaļi (no vārda evergreen).
Arhīvs un automodeļi
Viss iepriekš minētais ir tikai Imanta entuziasma izpausmes, vaļasprieki, misija. Profesionālajā dzīvē viņš ir bijis viss kaut kas – remontstrādnieks patērētāju biedrībā, šoferis, ūdenslīdējs. Desmit gadus arī videooperators Latgales Televīzijā. No šī perioda viņam mājās ir pilna pažobele ar videokasetēm, kuras viņš palēnām digitalizē, kārto un arhivē. “Videoarhīvā man ir ap 1800 stundu materiāls – no 1992. gada, kad Raimonds Vējonis kā jauneklis filmēja Sinepes un medu. Ir iemūžināti festivāli, filmētas un “strīmotas” Ģitāristu sesijas, ir Latgales TV sižetu ieraksti ar Madonas pasākumiem un cilvēkiem. Mans sapnis ir šo arhīvu digitalizēt līdz Madonas 100 gadu jubilejai 2026. gadā.”
Jau pāris gadu Imants oficiāli ir pensijā, bet turpina strādāt Madonas Bērnu un jauniešu centrā, kurā vada trases automodelisma pulciņu. Centra vadītāja piedāvājusi, un Imants nav atteicis. “Roku darbs vien ir, puišiem reizēm mācu arī ābolus mizot, šlipsi sasiet, nazīti uzasināt un kurpes nopucēt.” Savulaik viņš Jēkabpils mūzikas skolā četrus gadus mācījis skolēniem ģitārspēles pamatus. Raksturs esot tāds, ka griboties visus pamācīt – vajag vai nevajag, Imants komentē. Tiesa, kā brīvprātīgais līdzgaitnieks Probācijas dienestā, cenšoties atbalstīt jauniešus, kas dzīvē nonākuši uz slidenas takas, viņš sapratis, ka bieži vien klausīšanās ir vērtīgāka par runāšanu.
Ceļmalās Pulksteņi – Imanta vecāki, pats ar bijušo sievu Rutu un bērniem – savulaik dzīvojuši kā mazā ciematiņā pa trim mājām. Turējuši pāris govju, cūku, vistas. Tagad piemājas zemē audzēts tiek tikai tas, kas pašu galdam un pašu priekam.
Imanta dzīvesbiedre Linda stāsta, ka viņas māksliniecisko lidojumu dabā, pirtī, mūzikā un folklorā sazemē eksaktais darbs informācijas tehnoloģiju jomas projektu vadībā, savukārt Imants uz jautājumu, kas sazemē viņu, atbild: “Traktors.” Abi ar brāli to labojuši visu vasaru, bet braucamais tāpat neiet.
Par nākotnes iecerēm Imants saka – tās pagaidām vēl nestāstīšot, bet laiku esot, kur likt. Linda tomēr atklāj vienu no virzieniem: folkloras jomā veidot ataudzi, atrast veidus, kā piesaistīt, ieinteresēt un noturēt folkloras kopās jauniešus. Reizi gadā gribētos sarīkot Madonas novada folkloras kopu saietu ar koncertiem pilsētvidē.