Novadnieki Andri Kurtiņu raksturo kā cilvēku, kurš vienmēr paveic vairāk, nekā no viņa gaida, – tehniskus sarežģījumus risina ar mieru, humoru un meistarību, bieži ieguldot arī savu brīvo laiku un personiskos resursus. Andris kļuvis par īstu atbalsta punktu savam pagastam – cilvēks, uz kuru var paļauties jebkurā brīdī. Pērn rudenī viņš saņēmis Siguldas novada apbalvojumu Gada novadnieks 2025. Andra darbaspējas, dzīvesprieks un nesavtība esot goda un apbrīnas vērti.
Visu darīt no sirds
"Tagad esmu liels "čiekurs"," taujāts par saņemto apbalvojumu, mazliet samulsis nosmej Andris, Krimuldas Sporta centra tehniskais speciālists. Viņš priecājas par šo ziemu, jo ar paša iniciatīvu izveidotā slidotava funkcionējot ilgāk nekā pērn, kad Krimuldas bērniem laikapstākļu dēļ visā ziemā izdevies paslidot vien trīs dienas. "Paldies vēl četriem čaļiem, kuri brīvprātīgi, nežēlojot laiku, pa naktīm iesaistījās slidotavas uzliešanā! Tas ir smags darbs, un par to nemaksā," noteic Andris, kad viņu satiekam Krimuldas Sporta centra slidotavā. Viņš pats arī slido, kādreiz hokeju spēlējis. Mūsu tikšanās dienā Andris esot strādājis pie peldbaseina tehniskā nodrošinājuma, lai tas spētu funkcionēt bez problēmām. Darba Krimuldas Sporta centrā netrūkst. Andris pastāsta: "Te ir stadions, pludmales volejbola laukums, hokeja laukums, slidotava – brīvajā laikā ziemā sniegs jātīra; sporta centrā ir baseins, te nāk gan skolēni, gan bērnudārznieki."
Gada novadnieka tituls Andrim neesot pirmais apbalvojums, savulaik līdzīgu saņēmis arī no kādreizējā Krimuldas novada pašvaldības, taču tas nav licis pret darāmo izturēties citādi. Tā ir viņa daba – visu darīt no sirds. Bez vēlmes pēc īpašas uzmanības.
Andris pats nāk no Rēzeknes novada Viļāniem. Esot izvēlējies jūrnieka profesiju, piecus gadus mācījies Rīgas Jūrskolā par kuģa mehāniķi. Viņš stāsta: "Jūrā uz tankkuģiem gāju 11 gadus, izkuģoju pa visurieni – Argentīnu, Brazīliju, Kanādu, Āfriku, Čukotku, Jakutiju, pat Antarktīdā ir būts. Kā jau padomju laikos – ja galva strādā, rokas no pareizās vietas aug, jāstājas partijā, tā var tikt pa karjeras kāpnēm uz augšu. Es partijā nestājos. Kā tad stāšos, mans vectēvs pret boļševikiem cīnījās! Bet toreiz tādus apsvērumus nedrīkstēja pieminēt, teicu, ka man vēl jāaug, morāli jānobriest. Vienreiz spieda, otro, trešo, ceturto reizi. Krastā nokāpu vairāku iemeslu dēļ – apprecējos, auga mazie bosiki, turklāt salēcos ar komisāru. Ekipāža mani ievēlēja par arodbiedrības priekšsēdētāju. Parasti jau ievēl "čiekurus" no resnā gala. Bija vairāki gadījumi, kad es priekšniecībai nepiekritu, iznāca salēkšanās. Man vēl bija uzraksts pie kajītes durvīm: "Pirms nāc iekšā, padomā, vai esi te vajadzīgs..." Nu, nepatika priekšniecībai, un pienāca īstais laiks doties mājās. Tā jau ir: kad piecus mēnešus neesi bijis mājās un tad atgriezies, bērns nepazīst – kad gribu dot sievai buču, mazais kož kājās. Jāmet miers, jāatgriežas krastā."
Kāpj kalnos un laivo
Krastā Andris Kurtiņš sācis strādāt Murjāņu Sporta skolā, strādājis par mehāniķi velosportistiem. Darbs Andrim paticis. "Bija labs kolektīvs, tur vesels bars bija to, kas kopā ar manu sievu pabeiguši toreizējo Fizkultūras institūtu. Daudz labu čomu. Braukājām uz nometnēm Vidusāzijā, tur kalnos kāpu. Man patīk kāpt kalnos, pērn vasarā pabiju ar ģimeni Kaukāza kalnos – dēls, meita, dēla sieva, tāda savējo kompānija. Bet mēs nebraucam pastaigāties – deviņās dienās pieveicām 102 kilometrus ar trim kalnu pārejām. Esmu pabijis Alpos, Augstajos Tatros gan no Polijas, gan Rumānijas puses, Karpatos, Kanāriju salās – tur nevienu stundu nepavadījām, zvilnot pludmalē, man patīk aktīvs dzīvesveids. Kā mans vectēvs teica – kamēr pakaļu kustināsi, tikmēr dzīvosi! Laivošana patīk, bet ne jau tās rāmās upes, vajag ko interesantāku palu laikā. Ūdenstūrismā daudzus esmu ievilcis," atzīst septiņdesmitgadīgais vīrs.
Kopš 90. gadiem Andris strādājis paralēli gan Mujāņos, gan Krimuldas Sporta centrā. "Visu laiku esmu strādājis divos darbos, savulaik vēl biju arī Zemessardzē. Padomju laikos bija pierasts, ka visi no darba kaut ko stiepj uz mājām, savukārt es no mājām stiepu uz darbu. Murjāņos biju izveidojis savu tehniskā nodrošinājuma bāzi, tolaik sāka ievest riteņus no ārzemēm, bet pie mums nebija pieejami nekādi atbilstoši instrumenti. Protu metināt, frēzēt, varu strādāt par elektriķi, daudz ko pieprotu un pats izgatavoju instrumentus – aizbraucu pie večiem uz darbnīcu, uzlieku grādīgo dzērienu, prasu, lai ļauj man darbnīcā pastrādāt. Praktiski visi velosipēdu instrumenti bija par savu naudu pirkti vai paša izgatavoti. Darbnīcu pats izremontēju, par to neviens nemaksāja. Bet tad atnāca kovids." Pandēmijas laikā darbu Murjāņos Andrim nācies pamest, bet pēc ierobežojumu beigām Krimuldas Sporta centrā Andri gaidījuši atpakaļ atplestām rokām. Arī tagad Raganas iedzīvotāji, sportisti un veloentuziasti zina, ka Andris sporta divriteņu tehniskajām ķibelēm vienmēr atradīs risinājumu, kuru nespēj rast pat profesionālās darbnīcās. "Es varu arī pa naktīm strādāt, ja konkrētais darbs ir svarīgs un jāizdara. Un šeit, Krimuldas Sporta centrā, ir foršs kolektīvs," secina Andris.
Taujāts, vai tādam čaklam darbarūķim ar zelta rokām mūsdienās profesionālajā ziņā ir konkurence, meistars kļūst domīgs, tad atzīst: "Nē, nav nekādas. Diemžēl. Negribu lielīties, bet skaitījos viens no labākajiem velomehāniķiem Latvijā. Daudz ko esmu apguvis jūrskolā, bet, ja pašam galva strādā, daudz ko var sasniegt."
Ir, kam nodot prasmes
Andris Kurtiņš ir lepns par saviem trim bērniem. Vecākā meita Evita savulaik Seulas Pasaules izstādes laikā organizētajā bērnu zīmējumu konkursā starp tūkstošiem iesūtīto darbu autoru ieguvusi zelta medaļu; vēlāk studējusi Mākslas akadēmijā vides dizainu un tagad ir māksliniece. Otra meita Antra mācījusies Murjāņu Sporta skolā, trenējusies vieglatlētikā un augstlēkšanā, pēc tam pievērsusies volejbolam, studējusi Sporta akadēmijā un tagad ir sporta skolotāja, vienugad ieguvusi Latvijas labākās sporta skolotājas titulu. Dēls Māris aizraujas ar kalnos kāpšanu, ūdenstūrismu, pats arī veido filmas par laivošanu, teātrī strādā par gaismotāju, spēlē ģitāru, bet ikdienā strādā par augstkāpēju.
Andrim ir seši mazbērni, un ar vectēva lomu viņš ir visnotaļ apmierināts. "Man jau patīk kādreiz viņus izjokot. Reiz izprātoju – sastāstīšu, ka opis ar aci var valriekstu pārspiest. Kamēr mazie neredz, ar nazi atknibinu valrieksta čaulu, tad salieku kopā un tēloju, kā ar aci to riekstu spiežu, ka nokrakšķ vien. Citudien eju uz bērnudārzu pēc mazbērniem, audzinātājas saka – manējie visādus brīnumus stāsta. Fantazētāji tādi! Opis varot ar aci valriekstu saspiest! Es saku, ka viņi nemelo, – varu gan!" gardi smej Andris, bet piebilst, ka šitādi jociņi laikam jābeidz. Citādi nodomāšot, ka neriktīgs opis. Tāpat kā toreiz, kad ar mazmeitu abi rāpušies eglē, kurš uzkāps augstāk, – no kaimiņu puses bijis varens skats.
Var padomāt, ka nenopietns opis. Bet ir nopietns gan. "Meitai pats savām rokām uzcēlu māju, pilnīgi visu, sākot no pamatiem, kas ir no neplēstajiem akmeņiem mūrēti. Projektu mājai arī taisīju pats. Man sanāk. Laukos netālu no Viļāniem, Sakstagala pagastā, kur atguvām īpašumu, abi ar dēlu tagad to sakopjam. Tur kādreiz upītes krastā vecās dzirnavas bija, tikušas nopostītas, tagad tās atjaunojam. Reiz eju pa tirgu, skatos, kāds kalējs pārdod speciālo kaķējamo cirvi, ar ko guļbaļķus apstrādā, bet man skaidras naudas nav līdzi. Kalējam prasu adresi, lai pēc tam varu sazināties, bet šis ņem un iedod to cirvi tāpat – uzticoties, iedošot bankas kontu, lai naudu pēc tam varu pārskaitīt. Kalējs saka: "Es redzu, ka tev vajag." Apbrīnojami, ka cilvēks tā uzticējās! Patiešām labs cirvis. Un man ir, kam nodot savas amatu prasmes, – dēls ir sakarīgs puisis. Viņam arī viss ātri padodas."
Andrim ir sava teorija par cilvēka dabu: "Cilvēks var būt muļķītis un var būt stulbenis. Muļķītis ir tāds, kuram Dieviņš nav iedevis prātiņu, viņam kaut kas nepadodas vai nesanāk, bet viņš nav ļauns. Savukārt stulbenis var būt ieguvis augstāko izglītību vai pat divas vai trīs, būt cītīgs, apzinīgs – nu, tāds zubrītājs, kurš nekad nespēs domāt nestandartā, tāds, kuram nav elastīgas domāšanas. Tu tādam kaut ko mēģini iestāstīt, bet stulbs prātiņš nedarbojas. Ja tāds ieņem amatus, viņš spēj risināt tikai standarta situācijas, bet ne analizēt."
Andris atceras kādu atgadījumu jūrskolā, kur bijis jāstāv norīkojumā postenī pie galvenās ieejas pat astoņas stundas, citreiz nav iznācis pagulēt vispār, bet Andris iemanījies gulēt arī stāvus. Reiz kursabiedri nolēmuši jauniņo Andri izjokot – kamēr šis postenī stāvus gulējis, izcēluši no eņģēm dežūrtelpas durvis un aizstiepuši prom. "Vēl man Prīmas izsmēķi ieliek mutē, un es tik saldi guļu, ka to nemaz nejūtu. Nāk dežurējošais virsnieks, prasa – kur durvis? Pamostos, izspļauju izsmēķi – durvju tiešām nav! Saku, ka galdnieks aiznesis pielabot atslēgu. Tā tiku sveikā cauri. Pēc tam gāju meklēt durvis, atlikām tās atpakaļ eņģēs," par savu nestandarta domāšanu smej Andris, atminoties jaunības piedzīvojumus.
Taujāts, ko vēl gribētu dzīvē sasniegt, Andris Kurtiņš teic: "Uzskatu, ka man dzīvē stipri paveicies. Nav nekā tāda, ko nožēlot. Protams, kļūdiņas ir bijušas, bet visu, ko esmu gribējis, esmu arī sasniedzis. Galvenais, ka ir laba ģimene. Un man nav tik svarīgs apbalvojums kā tas, ka novērtē kolektīvā."