Trīs lietas tēva piemiņai
Agate Nesaule pamato savu aicinājumu tikties agrā rīta stundā ar daudzo pienākumu uzskaitījumu, kas viņai vēl jāpaveic līdz aizlidošanai atpakaļ uz Ameriku pēc divām dienām: "Latvijā esmu jau septīto reizi. Darba grafiks ir diezgan saspringts. Šoreiz galvenais atbraukšanas iemesls bija romāna Zudušie saulgrieži atvēršana. Vēl man bija arī jāizdara vairākas svarīgas lietas. Mans tēvs Pēteris Nesaule bija mācītājs Nītaures un Zaubes draudzēs. Lielu tēva portretu, kas bija noglabāts evaņģēliski luteriskās draudzes baznīcā Indianapolisā, kur tēvs kalpoja, atvedu un kopā ar nelielu ziedojumu nodevu Nītaures baznīcas draudzei. Nītaurē es atkal redzēju mīļo mācītājmāju, kuru pametām, kad man bija seši gadi. Aizgāju arī uz baznīcu, kur bērnībā sēdēju Dievkalpojumos."
Otra lieta – rakstniece nodeva Okupācijas muzejam tēva izveidotus pierakstus: "Pēc kara Vācijā mūsu ģimeni bieži pārcēla no vienas bēgļu nometnes citā. Tēvs rūpīgi pierakstīja datumus, atzīmējot, kur nokļuvām. Pierakstiem pievienoju arī tēva uzņemtās fotogrāfijas. Man šķiet, ka tas ir ļoti vērtīgs materiāls. Trešā lieta bija saistīta ar krievu zonu, kurā nokļuvām.
Manam tēvam bija līdzi sudraba biķeris, šķīvis un svečturis, un viņam tos nozaga. Kāds latvietis nometnē šīs lietas izgatavoja no koka, nokrāsoja ar nezin kur dabūtu sudraba krāsu, un tēvs tos izmantoja dievkalpojumos. Es šīs lietas atvedu un nodevu Okupācijas muzejam. Tas ir viss, ko tēta piemiņai esmu izdarījusi Latvijā. Vēl apmeklēju Aspazijas māju, ar kuru mani saista ciešas saites. Gribu Latvijā atgriezties vēl un vēl, bet redzēs, kā būs. Gadu dēļ man kļūst arvien grūtāk mērot tālo ceļu uz dzimteni."
Katrā darbā daļa no sevis
Rakstniece runā labā latviešu valodā. Mājās Amerikā ģimene runāja latviski, bet vēlāk studiju un darba gados dzīvoja amerikāņu vidē un valoda nedaudz zaudēja savas krāsas, tāpēc savus darbus Nesaule raksta angļu valodā.
Braucot uz interviju, nebiju izlasījusi rakstnieces tikai pirms pāris dienām klajā nākušo romānu Zudušie saulgrieži (izdevējs SIA VESTA – LK, tulkojusi Velga Polinska – red.), taču atceros, cik emocionāli uztvēru Agates Nesaules autobiogrāfisko stāstījumu Sieviete dzintarā (Jumava, 1997, atkārtoti 2004) par latviešu mācītāja ģimenes briesmu pilnajām bēgļu gaitām Otrā pasaules kara beigās, ciešanu un pazemojumu pilno dzīvi bēgļu nometnēs, vēlāk nokļūstot Amerikā. Romāns Sieviete dzintarā vispirms 1995. gadā tika izdots angļu valodā Ņujorkā, 1996. gadā tas ieguva prestižo American Book Award un citas balvas, tulkots vācu, zviedru un krievu valodā.
Bilstu, ka Sieviete dzintarā prasīt prasās pēc ekranizācijas, tajā ir tik daudz dramatisma, spraiga sižetiskā līnija, spilgti tēli. Rakstniece pasmaida: "Bija ekranizācijas piedāvājums no kāda norvēģu režisora, bet viņš nevarēja atrast finansējumu. Tā viss izjuka. Varbūt Latvijā kāds uzņemsies ekranizēt manu darbu."
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 16. novembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!