Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -1 °C
Skaidrs
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Dārzs ir mana paradīze

Šīs nedēļas nogalē Anna Leja rosās Latvijas Dabas muzejā, kur Artūra Sildes dārzkopības entuziastu klubs (DEK) Tomāts rīko ķirbju izstādi. Kā kolekcionāre Anna sevi nepozicionē, tikai šad tad no sava dārza kaut ko izstādes noformēšanai sagādā gan.

Darbs mani mīlējis

"Man dārzs nav maizes jautājums. Ja izaug, tad priecājos. Ja nesanāk, tad nopirkšu veikalā vai tirgū. Ziemai krājumus – kartupeļus un burkānus – neaudzēju, jo dārzā ir zemesvēži, kam nu ļoti tie garšo. Pirms diviem gadiem dēls nopirka polikarbonāta siltumnīcu, tad nu vismaz 35 tomātstādus ielieku, šogad arī kādas 20 paprikas un asos piparus. Šis bija pirmais gads, kad pašai neizauga gurķi, lai tos varētu iekonservēt," stāsta Anna Leja. Bet puķes gan viņai patīk, tikai: "Ja nevar puķei novākt noziedējušu ziedu, tad nav ko tik daudz audzēt. Gribas, lai viss ir skaisti, bet negribas dārzam vergot."

Kad pirms kādiem 25 gadiem Leju ģimene izvēlējās pirkt saulaino dārzu Carnikavā, bērni gribējuši atrunāt, bet Anna viņus mierinājusi, ka nelikšot strādāt. Ja nu tikai vienreiz gadā viņus saukšot talkā uz lieliem darbiem. Bet nu tā sanācis, ka dēls gandrīz katrās brīvdienās brauc uz dārzu, meitai arī itin labi patīk tur pabūt. Anna saka: "Atceros, kad pēc saspringtās darba nedēļas aizbraucu uz dārzu un apsēdos uz lievenīša, tad domāju, ka man nevajag citu paradīzi, jo man ir dārzs."

Tieši dārzs ir "pie vainas" tam, ka Anna Leja ir aktīva DEK biedre: "Tas bija pirms gadiem desmit. Man tomāti nepadevās, slimoja ar puvi – ko lai dara. Dators toreiz nebija tik pilns ar informāciju, bet uzzināju, ka var iet uz lekcijām gan par tomātiem, gan ķirbjiem. Re, cik gudri cilvēki, jāturas tiem tuvāk!" Iestājusies klubā, un kādā kopsapulcē, kad sākuši kritizēt toreizējo valdi par nopirktu dārgu datoru, Anna piecēlusies un teikusi: "Paši ievēlam valdi, bet tagad kritizējam? Gan jau viņi pirms datora pirkšanas konsultējās. Un ir vēl dārgāki datori, tādi, kas maksā tūkstoti!" Tajā sapulcē Annu izvirzīja valdē. Tā ir, kad izrāda iniciatīvu. "Es toreiz atbildīgajai sekretārei Valentīnai teicu, ka viņa velk darbus, kas būtu darāmi trijiem – rīko izstādes, plāno sēdes, lekcijas, seminārus, organizē grāmatvedību un lietvedību. Tagad to visu esmu pārņēmusi," rokas noplāta Anna Leja un piebilst, ka šad tad jau piezogas doma – atstāt visu: "Bet ko darīšu mājās? Darbs mani mīlējis vienmēr, tad nu turpinu rosīties un esmu cilvēkos." 


Palēnām, pa pakāpienam

Aicināta pastāstīt par sev būtiskajiem dzīves un darba krustpunktiem, Anna sāk ar lirisku atkāpi par bērnību Latgalē: "Skolas laikā biju izdomājusi, ka gribu stāties ģeologos. Nezinu, kur tāda ideja radās – varbūt filmu, varbūt grāmatu iespaidā. Bet tas nozīmēja, ka būtu jābrauc mācīties uz Ļeņingradu." Vecāki gan neesot ļāvuši, un viņa arī klausījusi. "Nav jau kā tagad, kad bērniem neko nevaram aizliegt," Anna piebilst. Kopā ar draudzenēm mēģinājusi stāties Latvijas Universitātē Fizikas un matemātikas fakultātē, lai gan fizika riebusies. "Labi mācījos, bet fiziku iezubrīju, iedzinu galvā, lai būtu laba atzīme. Pirmajā eksāmenā izkritu," tagad smej Anna. Ko nu? Jāmeklē darbs.

"Toreiz bija tāda konditorejas fabrika 17.jūnijs. Pārtikas uzņēmumā tikt strādāt bija sarežģīti, darbinieki turējās pie savām vietām stingri. Mani radiniece ierunāja. Strādāju vafeļcehā, tad laboratorijā. Iestājos universitātē pārtikas tehnologos, bet tā arī nepabeidzu. Šad tad piedomāju – man māsa un viens brālis ir ar augstāko izglītību, otram brālim vidējā tehniskā, bet es – ne šis, ne tas. Taču dzīve mani lutināja, jo esmu strādājusi ļoti interesantos darbos," atceras Anna. Tā kā fabrikā viņa bija starp aktīvistiem, Annai piedāvāja strādāt rajona komjaunatnes komitejā. Pēc tam bijušie kolēģi ierunāja darbā Tūrisma padomē, kas padomju laikos bija gandrīz kā ministrija. Pēc tam viens kolēģis aicināja uz Žurnālistu namu.

"Kopumā Žurnālistu namā nostrādāju deviņus gadus, vēlāk jau biju direktore. Tas bija ļoti interesants laiks – tikšanās, starptautiskie semināri, jo Reiterna namā bija pirmā zāle, kas bija aprīkota ar modernām tulkošanas iekārtām. Es vienmēr teicu, ka uz darbu eju kā uz svētkiem," stāsta Anna un turpina: "Poļi restaurēja skaisto ēku. Toreiz Žurnālistu savienības priekšsēdētājs bija Aivars Baumanis. Domājām, ka Maskava dos naudu un dzīvosim zaļi, bet, kad namu atklājām 1990. gada 20. decembrī, Aivars Baumanis teica: "Nams ir jums, saimniekojiet, kā protat." Bijām šokā, jo nevienam nebija pieredzes. Tas bija neparasts laiks, jo vecais bruka, jaunais nāca vietā. Vērām savu kafejnīcu vaļā, gāju uz Ekonomikas ministriju un tur nesaprata, ko es gribu, jo nebija precedenta. Dokumentu vajadzēja daudz, bet mums tomēr atļāva. Nauda mainījās – nezini, kādu naudu prasīt par pasākumu un kādu naudu maksāt algās. Pirmie vēstnieki, pieņemšanas, koncerti, izstādes..." aizrautīgi stāsta Anna Leja. Pirms pāris gadiem viņa bija aizgājusi uz šo namu Reiterna ielā: "Tur tagad ir rokkafejnīca. Hallē ir bārs. Tās auras vairs nav."


Uzcītība un atbildība

Anna pieredzējusi arī bezdarbnieces statusu. Tas laiks viņai bijis ieguvums, jo tika piedāvāti biznesa vadības kursi pusgada garumā. Daudz stundu ticis atvēlēts datormācībai un grāmatvedībai. Anna atceras: "Grupā ar vienu sievieti bijām pašas vecākās, laikam kādi 55 gadi toreiz bija. Bet mēs bijām ļoti uzcītīgas. Gados jaunākajiem viss gāja ātrāk un vienkāršāk. Mums bija neērti datormācības pasniedzēju desmit reizes saukt palīgā, tad nu mēs kādas trīs četras stundas pirms nodarbībām gājām klasē un mācījāmies, un mēģinājām. Nekad neaizmirsīšu – ilgi nespēju aptvert, ka dokuments pazūd. Sarakstīju pilnu lapu un, kad veru vaļā, vairs nekā nav. Izrādās, ka vajadzēja noseivot! Ņēmāmies gandrīz raudādamas."

Līdz tam Annu darbs vienmēr bija atradis, bet nu vajadzēja pašai sadūšoties un zināmas firmas vadītājai prasīt darbiņu. "Viņa teica, ka nekā solīda nav, bet es atbildēju, ka mans priekšniekošanas periods ir cauri. Strādāju par noliktavas vadītāju līdz pensijai. Es skrēju pakaļ pensijai un panācu to, kad man bija 61 gads. Prasīja, lai darbā palieku vēl, jo pieredze nāk ar gadiem, bet tas darbs bija tik nervozs! Jāvaktē šoferi – vai laikā atbrauc, aizbrauc, vai aizved produktus banketam," atceras Anna. Pēc tam nolēmusi, ka ziemā strādās, vasarā – atpūtīsies dārzā: "Tas bija laiks, kad jaunieši sāka braukt prom uz ārzemēm un darbā ņēma stabilākus kadrus. Kādu laiku pastrādāju "sezonāli" veikalā Sky un tad nolēmu – pietiek!"


Mīlestībai jāceļ augšup 

Par darba dzīvi runājot, pavisam piemirstas privātā dzīve. Anna ir atraitne un varbūt tāpēc par šo tematu nav tik runātīga, tomēr pastāsta: "Apprecējos vēlu – 25 gados. Toreiz tas bija gandrīz vecmeitas statuss. Kad braucu uz mājām, uz laukiem, mamma vienmēr prasīja – kad precēšos? Visas kaimiņu sievas prašņājot. Bija man piecu gadu garumā pirmā mīlestība Viktors, pat sagaidīju puisi no armijas, bet kā zibens spēriens – Ilmārs," stāsta Anna. Vīru Anna satikusi fabrikas ballē, pati uzlūgusi uz dāmu deju. Viņš bija mūziķis, spēlēja fagotu simfoniskajā un operas orķestrī. "Reiz, kad biju precējusies, satiku Viktoru, iegājām kafejnīcā parunāties. Un nodomāju – labi izdarīju, ka viņu neapprecēju. Viņš bija palicis uz vietas. Bet ar Ilmāra starpniecību iepazinu mūziku. Kamēr nebija bērnu, varēju atļauties staigāt uz koncertiem. Kopā nodzīvojām 36 gadus, nomira viņš pirms 11 gadiem."

Garlaikoties Annai nav laika. "Saku paldies Dievam, ka savos gados varu atļauties braukt ar velosipēdu, vasarā no rītiem peldēties ezerā, strādāt dārzā. Dēls uzdāvināja velotrenažieri, tas man noder ziemā. Novembrī sākas lekciju sezona klubā, un katreiz cenšos būt klāt." Pirms Ziemassvētkiem klubā notiek saviesīgs pasākums ar vasaras sarūpētajiem labumiem – konserviem, ēdieniem, ievārījumiem. Notiek degustācija, apmainīšanās ar receptēm, konkursi par labāko ēdienu. "Meita pirms pāris gadiem teica: "Ko skrien uz to klubu?" Es teicu: "Vai gribi, lai šļūkāju čībās pa istabu un no rīta kā ieslēdzu televizoru, tā vakarā pie tā iemiegu? Nu nebūšu tāda! Šad tad meitai palīdzu viņas biznesā. Viņai ir uzņēmums, kas pieskata dzīvniekus."

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Veselība

Vairāk Veselība


Dārza Diena

Vairāk Dārza Diena


Senioru Diena

Vairāk Senioru Diena


Dienas padomi

Vairāk Dienas padomi


Būve un interjers

Vairāk Būve un interjers


Cits

Vairāk Cits