Draugi ir dzīves lielākā rota

Arī vārda dienas un jubilejas jāsvin vismaz trīs dienas, jo vienā dienā visi sveicēji nevar satilpt Rīgas dzīvoklītī, kas nedēļas garumā slīgst ziedos. Tādu jubileju nemaz nav viegli nosvinēt, taču Rasma stāsta: "Draugi ir manas dzīves lielākā rota. Iespējams, tā ir mana labākā īpašība - mācēt saglabāt draugus. Un ne tikai tad, kad viņiem iet labi vai ļoti slikti."Plašais draugu loks saglabājies arī tāpēc, ka Rasma pret līdzcilvēkiem vienmēr izturējusies ar pieklājību un cieņu. Kara laikā beigusi slavenās mājturības skolas Kaucmindes filiāli Biržos, Rasma tomēr savai mūža profesijai izvēlējās vēstures skolotājas amatu. Viņa stāsta, ka skolotājas darbā lielu gandarījumu sniegusi sajūta, ka no "tava darba ir kāds rezultāts". Antra Tjarve-Austruma, kurai Rasma vēlāk bija ne tikai vēstures skolotāja un klases audzinātāja, bet arī mammas labākā draudzene un krustmāte, pastāstīja, ka skolotāja Jansone klasē bijusi ļoti cienīta un mīlēta.Pašai Rasmai skolotājas mūža aizraujošākais posms bija darbs nepilngadīgo kolonijā Pārdaugavā. Amats, kas citiem varētu atgādināt cīņu ar vējdzirnavām, Rasmai bija izaicinājums un bauda. Viņa atceras: "Ja pret skolēniem - pat vislielākajiem palaidņiem - izturējās ar cieņu, uzticību un inteliģentu humoru, tad to pašu saņēma pretī." Skolotāja vēl arvien atceras audzēkņu nedarbus, ko izklāsta azartiski un ar pārliecinošām aktrises dotībām. Piemēram, aizmirstas atslēgas nebija liela bēda, jo klasē vienmēr atradās kāds puisis, kurš durvis mācēja atmūķēt. Reiz pie skolotājas ciemos atnācis pat vesels čigānu tabors - kāda skolēna ģimene. Dažādu apstākļu dēļ Rasmai no šī darba bija jāaiziet, lai arī labprāt būtu tur strādājusi ilgāk.Ciemos pie mūķenēmRasmai ir divas dzimtenes - Sēlija un Zemgale. Viņas māte ieguvusi teicamu izglītību Valgundes klostera skolā, ko XIX/XX gadsimta mijā izveidoja sešas pareizticīgās mūķenes. Daļa no viņām nākušas no Krievijas aristokrātu aprindām un bijušas izcili skolotas, ar nevainojamām manierēm. Rasmas mamma dzīvoja ārpus klostera, taču katru rītu gāja mācīties uz klostera skolu. Šodien Rasma atceras - kad augstskolas laikā vajadzēja palīdzību vācu valodas vai krievu literatūras apgūšanā, māte ar klostera skolas sniegto pamatu vienmēr varējusi izlīdzēt.Arī šodien klosterī mīt mūķenes, kuras izglītotas medicīnas vai mūzikas jomā vai ir izcilas rokdarbnieces. Tagad viņas savas zināšanas velta labdarībai, palīdzot slimajiem un izsalkušajiem. Pildot mātei doto solījumu, Rasma kopā ar krustmeitu Antru pagājušajā gadā devusies uz Valgundes klosteri, lai dalītos savas mātes bērnības atmiņās. Sākumā klostera māsas bijušas skeptiskas un pat nezinājušas, ka klosterī XX gadsimta sākumā pastāvējusi pilnvērtīga skola. Taču vizītes beigās atplaukušas pateicībā par noderīgo vēsturisko informāciju, ko Rasma varēja pastāstīt. Šis apmeklējums atstājis lielu iespaidu uz Rasmas krustmeitu Antru, kura iesaka katram aizbraukt uz šo spēcīgās enerģētikas piepildīto vietu.Ar savām zināšanām Rasma palīdzējusi arī netālās Kalnciema-Klīves baznīcas atjaunošanā. Šajā dzimtās puses baznīcā iesvētīta Rasmas māte un laulājušies vecāki - tāpēc baznīca sirdij ir vēl jo tuvāka. Diemžēl nesenajā vētrā Kalnciema-Klīves baznīcas jumtam uzkritis koks, taču Rasma liek lielas cerības uz baznīcas drīzu atjaunošanu.Vidzemes serde un sirdsSkolotājas darbs ir tikai daļa no Rasmas darba mūža. Ilgus gadus viņa pavadījusi, strādājot par Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja filiāles Vēveri vadītāju Vecpiebalgā. Muzejā apskatāma senlatviešu lauku sēta ar dažādiem darbarīkiem, arī nesen atjaunotās Vēveru dzirnavas. Par šeit iekārtoto ārstniecības augu dārzu arī lielā mērā jāpateicas Rasmai, kura to gadiem ilgi veidojusi un kopusi. Rasma stāsta: "Vasarā dzīvoju Vēveros, bet ziemā sēdēju arhīvā un meklēju materiālus. Padomju laikos nebija kartotēku, tāpēc informācijas vākšana līdzinājās medībām. Reiz arhīvā atradu mērnieku laiku karti, kas bija īsta glezna!"Rasmas darbs arhīvā ir liels ieguldījums Vecpiebalgas novadpētniecībā. Seniore ir pārliecināta: "Ar Vecpiebalgu mēs noteikti varam lepoties. Kā teicis Reinis Kaudzīte - tā ir Vidzemes serde un Vidzemes sirds. Tur ir mūsu kultūras šūpulis, sākot no mērnieku laikiem līdz pat mūsdienām." Arī kolhoza laikos Vecpiebalgā bijis uzplaukums, par spīti tam, ka zeme reģionā nav tā auglīgākā un paši piebaldzēni - drīzāk tirgotāji nekā zemnieki. Būdama jau pensijas vecumā, Rasma izmantoja uzkrātās zināšanas, pa vasarām vadot ekskursijas Vecpiebalgā, Sēlijā un citur. Kundze pastāsta, ka vēl šodien viņai mēdz zvanīt un lūgt nelielu vēstures konsultāciju - lai arī mūsdienās daudz var atrast internetā, tomēr ne visu.Māksla dzīvotVisu mūžu Rasma mīlējusi vizuālo mākslu: "Nebija tādas izstādes, ko es neapmeklētu." Rasmas draugu vidū vienmēr bijuši mākslinieki, tāpēc nav jābrīnās, ka viņas viesistabā pie sienas redzams pašas portrets. Rasma gan paskaidro, ka piekārusi to tikai tāpēc, ka pie sienas bijusi nagliņa: "Tur ir caurums, citādi es nekad to tur neliktu. Neesmu tik iedomīga." Ar blakus piekārto dekoratīvo šķīvi gan Rasma lepojas, jo to viņai uzdāvinājusi slavenā aktrise Elza Radziņa. Tāpat kundzei prieks par diviem Kurta Fridrihsona akvareļiem, kas rotā citas dzīvokļa sienas. Agrāk uz lielām jubilejām Rasma draugiem centusies dāvināt gleznas.Šodien sirmā kundze aktīvi seko notikumiem valstī, daudz lasa un dažreiz arī uzraksta savu viedokli žurnālu redakcijām. Atceroties cerību pilno atmodu, kurā pati aktīvi līdzdarbojās, viņa šodien izjūt vilšanos par to, kas no tā visa iznācis - valda pārāk liels materiālisms, korupcija un negodīgums. Rasma lielas cerības liek uz jaunās paaudzes politiķiem, piemēram, uz finanšu ministri. Savas tautas mīlestība vienmēr bijusi Rasmas dzīves vērtību augšgalā. Stāsta krustmeita Antra: "Liels Rasmas nopelns ir bagātās latviešu kultūras un vēstures mantojuma nodošana nākamajām paaudzēm, patriotisma audzināšana. Visos laikos viņa ir mācījusi saviem skolēniem un citiem klausītājiem būt lepniem par Latviju, par dižiem un gudriem latviešiem, kuri veidojuši mūsu valsts gaišākās lappuses. Krustmāte ir ļoti mērķtiecīga, vienmēr izstaro ticību, mīlestību un ir apveltīta ar brīnišķīgu humora izjūtu."Rasma prot būt gan dziļi inteliģenta un nopietna, gan sulīgi pajokot. "Man ir trīs tabu - nedrīkst runāt par vecumu, par slimībām un par sliktiem laikiem. Pusstundu to visi ievēro, bet tad kāds saka - man ir vienas labas zāles..." smej seniore. Viņa arvien mēdz satikties ar skolasbiedriem un seniem līdzgaitniekiem, taču labprāt draudzējas arī ar jaunākām paaudzēm. Tas nepārsteidz, jo patiesībā gadiem nav nozīmes - Rasmas dzirkstošais humors, jauneklīgi spožās acis un aizraujošie stāsti nenoveco.