Solo pagriež likteni
Savulaik iemīļotā operas solista Kārļa Miesnieka radagabals ir gleznotājs Kārlis Miesnieks. Bet tas nav vienīgais basa apsviedīgais sencis. Vecāsmammas brālis Krievijā iemācīja gatavot ķilavas un par to saņēma valsts apbalvojumu – pirms tam tur brētliņas meta laukā. Tēva dzimtā puse – Piebalga, piedalījies Pirmajā pasaules karā un Krievijas Pilsoņu karā, bet pēc atgriešanās kreisi noskaņoto ideju dēļ devies uz Kurzemi un dabūjis skolas pārziņa vietu Mērsragā. Vidzemnieks apprecēja savu skolnieci kurzemnieci Ludmilu Kārkliņu, un abiem piedzima četri bērni, arī Kārlis. Divi no viņiem agri aizgāja mūžībā. Vēlāk ģimene pārcēlās uz Laidzi, un tieši Talsus – pilsētu uz septiņiem pakalniem – Kārlis uzskata par savas jaunības zemi.
Dziedoņa vecāki bija muzikāli, aktīvi iesaistījās pašdarbībā. Arī Kārlis no pusaudža gadiem dziedāja Talsu jauktajā korī, 1955. gadā piedalījās Dziesmusvētkos. Prātā kora tusiņš kopā ar igauņu kori, kur pēc koncerta galdadziesma beidzās ar tubrālību dzeršanu. Esot traki uztraucies, jo pieredzes ar meitenēm trūka, un bijis skaidrs, ka ar vienu igaunieti būs jābučojas.
Tobrīd puisi vairāk saistīja nevis mūzika, bet volejbols. Kārlis stāsta: "Tolaik jau augstās dimensijās nedomāja. Agri nācās sākt strādāt: vasaras brīvlaikā – kolhozā, vēlāk – kūdras purvā, Talsu sakaru kantorī un vietējā celtniecības brigādē..." Viss kardināli mainījās, kad jauneklim bija jāiet armijā. Pāris koncertos viņš tik spoži nodziedāja solo (Misisipi no P. Robsona repertuāra – red.), ka pazīstams skolotājs iejūsmināts teica: "Tev nevajag iet armijā, bet pa dziedāšanas līniju!" un sagādāja savam audzēknim "balto biļeti". Kad 1958. gadā Kārlis devās uz Rīgu, lai piedalītos atlasē uz kādu vokālo grupu, viņš nejauši nokļuva uz noklausīšanos Valsts akadēmiskajā korī.
No Sātana līdz mīlētājam
Jaunajam dziedonim trūka muzikālās izglītības, tomēr, pateicoties skaistajai balsij, viņu pieņēma profesionālajā korī. Tālāk taciņa jau iemīta – konservatorijas vokālā nodaļa un darbs Operā līdzās slavenajiem basiem A. Lēpem, A. Daškovam, G. Antipovam... Gadu gaitā nodziedāts ap 50 (!) lomu, viss basu zelta repertuārs: Bazilio, Mefistofelis, Boriss Godunovs, Ramfiss, Banko, Timurs, Kecals... Bet to meiteņu skatījumā, kuras toreiz strādāja teātrī un bija Kārlī līdz ausīm iemīlējušās, visjaukākais viņš bija trīs lomās: kā romantiskais mīlētājs Porgijs, dona Žuana kalps Leporello un kņazs Gremins. Porgijs Kārlim bija jādzied, visu izrādi tupot uz ceļiem ratiņos, jo viņa varonis ir invalīds. Uz ceļgaliem bija spilventiņi jeb ceļusargi. Tomēr pēc katra cēliena, kājās ceļoties, vajadzēja pieturēties pie sienas. Savukārt pēc Fausta pirmizrādes Jānis Hunhens, diriģents, izteicās, ka Miesnieks uz skatuves nemaz nevarot būt īsti sātaniski baismīgs, jo pēc rakstura esot pārlieku labsirdīgs. Mefistofeli Kārlis savas karjeras laikā nodziedāja 37, bet Greminu – 87 reizes!
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 17. aprīļa, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!