Dzīve ir dota, lai mācītos

Šogad aprit 50 gadu kopš Ķekavas kultūras nama izveidošanas, un 42 gadus no tiem šeit strādā Vēsma Ozoliņa. Pirmoreiz viņa uz šejieni praksē atbrauca 1977. gadā. Kopš tā laika Vēsmas dzīve saistīta ar Ķekavu: būs grūti te atrast kādu cilvēku, kas viņu nepazītu vaigā.

Bērnība Urgas dzirnavās

Vēsmas bērnība aizritēja Urgas dzirnavās Alojas novadā. Dzirnavnieka meita gan neesot. Dzirnavas atradās mājas vienā pusē, bet otrā dzīvoja Vēsmas vecāki ar meitu. Bērnība aizritēja lauku gaisotnē: varēja ieķerties zirga Silgas krēpēs un jāt ar to bez segliem, caurām dienām dzīvoties pa upi, bet blakus arī visi lauku darbu pienākumi. Abi vecāki strādāja tuvējā pansionātā. 

Vēsma ar labu vārdu piemin mammu: nekad nav bijis tā, ka jāmānās vai kas jāslēpj. Varēja mammai izstāstīt visus savus pirmās mīlestības pārdzīvojumus. Atceras, kā plivinājusies pa skatuvi mammas darinātajā Sniegbaltītes kleitā no marles ar vates "bumbiņām". Kad pienāca skolas gadi, ik dienu meitēns mēroja ar autobusu ceļu uz Alojas vidusskolu. Pavasarī ceļi uzrūga, un tad uz skolu veda ar kolhoza kravas auto, bet mājās vajadzēja nākt kājām. Vēsma neatceras, ka tādējādi bērniem būtu noticis kas slikts, tieši otrādi – tas norūdīja. 

Viņa saka: "Es nebiju ļoti mierīgs un rātns bērns, un nevar teikt, ka skolā būtu spīdoši mācījusies. Tam nebija laika, jo agri sāku dejot kolhoza deju kolektīvā un skolā darbojos komjaunatnes organizācijā, kur iestājos tāpēc, lai varētu piedalīties visādos pasākumos, bet vēlāk pati tos rīkot. Man patika ķīmija un bioloģija, pēc 8. klases grasījos mācīties Olaines tehnikumā, bet mamma ar tēti nosprieda, ka esmu vēl par jaunu. Pēc vidusskolas gribēju doties uz Daugavpili mācīties par bioloģijas skolotāju. Tad no Rīgas atbrauca Jānis Garjāns un stāstīja, ka Rīgā, konservatorijā, atvērta kultūras darbinieku specialitāte un ka vajag mēģināt iestāties. Konkurss bija 4,5 cilvēki uz vienu vietu, bet es tiku uzņemta."