Ja gadās būt Kurzemē, vērts apciemot Regīnu Liegu Kalniņu. Lai gan viņa nav skolojusies Kaucmindes mājturības skolā, Nīcas pagasta Agros ik uz soļa manāms saimniecisks pamatīgums, kārtība un latviskā dzīvesziņa. Skatienu piesaista kultūras zīme Latviskais mantojums pie ēkas sienas un košās dobes zem logiem, bet Regīna laipni aicina viesistabā, kas organiski saplūst ar muzeja ekspozīcijā pārejošu darbnīcu.
Visiem vajag
Kad Regīna izgatavojusi Pērkones tautas tērpu, viņas meita Dace pieprasījusi arī sev, un pieredzējusī rokdarbniece ķērusies pie darba. Gada laikā uzausti Nīcas brunči, villaine, izšūts arī krekls, uzadītas zeķes, tapusi aube. Tā, tāpat kā vainags, jāliek uz atsegtas pieres, lai matu šķipsnas nekarājas – izskatās glītāk un kārtīgāk, atgādina namamāte. Meita Dace arī pati mācās aust un adīt un nelaiž garām izdevību saposties krāšņajā tautastērpā. Pa Nīcas tautastērpam meistare izgatavojusi arī mazdēlam Kristapam un viņa sieviņai Agnesei, skapī un plauktos šīs mantas netrūkst, bet esot vēl jāpaspēj abām mazmazmeitām lindrukus uzdarināt.
Visvecākais priekšmets Kalniņas kundzes valstībā ir restaurētais viņas vecmāmiņas Annas lielais lakats, kas meitēnam bērnībā klāts uz pleciem un sasiets aizmugurē, vedot no Bakūzes uz Dēseles dzirnavām Embūtē. Saglabāti viņas mammas, arī daiļamata meistares, austie galdauti un aptamborētie dvieļi. "Es arī agrāk galdautus audu. Tāda bija mode! Vakaros lielajā saimes istabā sievas un vīri darbojās un dziedāja. Deviņu gadu vecumā dabūju turēt bizi, ko liek iekšā stellēs, man lika šķeterēt, ratiņu mīt ar kāju, arī spolītes tīt. Un tā es ar rokdarbiem saslimu," atceras seniore.
Pie istabas sienām aplūkojamas cienīgi ierāmētas dzintara rotas, tās liecina par Regīnas vīramātes Ārijas Pumpures prasmīgajām rokām. Bet, rādot pašas darinātos rakstainos cimdus un zeķes, saimniece brīdina, ka neko nepārdos: "Bērni saka – mammīt, tu mums neko neatstāsi! Visiem vajag. Aust es tagad varu tikai pa dienu, bet vakarā un naktī – ados. Ziemai tuvojoties, televizora skatīšanos apvienoju ar pirkstainīšu adīšanu. Maz kas uzvietas palicis, neizdodas sakrāt, jo izpērk. Esmu pazīstama daudzās Eiropas valstīs. Ne no Ziemassvētku tirdziņa Vācijā, ne Francijas nekad neko neatvedu atpakaļ – visu esmu pārdevusi. Nu, kad vairs pati turp nedodos, pircēji brauc šurp. Astoņdesmit trīs gadi būtu laiks, kad jāgatavojas doties pie Pētera, bet man nav laika mirt, jo gribas būt noderīgai bērniem un mazbērniem." Čadīgā kundze savulaik rosījusies Liepājas rajona lietišķās mākslas pulciņā Kamolītis un dziedājusi korī, tā teikt, lai gars neiesūbē, bet tagad amata prasmes nodod Nīcas sievām.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 11. oktobra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Janis