Gribu domāt, ka viss iet uz labo pusi

Skaidrīte ir skaļa un smaidīga, ar jaušamu valdonīguma pieskaņu balsī. Doma uzrakstīt par lauku saimnieci radās Rīgā, kad Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā apciemoju savu draudzeni Ingu pēc gūžas locītavas protezēšanas operācijas. Palātā, kur gulēja sievietes pēc smagām operācijām, skanēja smiekli un savstarpēja kacināšanās. Skaidrīte teica – tās mums labākās zāles, kad ļoti stipri sāp. Skaidrīte arī Krūčēnos, ciemiņus sagaidot, saka: "Mums te visu laiku iet skaļi un jautri."
 

Dzīvei viss savs

Pļavā ganās zirgi un govis, dīķī rosās pīles, kas esot labākais līdzeklis pret gliemežiem. Vēl ir trīs suņi un astoņi kaķi. Krūčēni ir ģimenes uzņēmums, te visu dara pašu spēkiem. Tie spēki ir Skaidrītes bērni – meita Agrita ar mazmeitu Ēriku, dēls Raimonds un meita Rudīte.

Skaidrīte ir šejieniete: "Mana dzimtā māja Žubes ir divus kilometrus lejāk. Ģimenē bijām septiņi bērni. Kara laikā slēpāmies bunkurā mežā. Mācījos Zaubes septiņgadīgajā skolā, tālāk neaizgāju. Fermās ņēmu piena paraugus analīzēm. Apprecējos ar kaimiņu puiku Robertu, tā sacīt, ņēmu to, kas pazīstams. Roberta vecākus izsūtīja, jo viņiem bija 12 slaucamas govis, tātad budži. Robertu paņēma no vidusskolas Rīgā. No Sibīrijas viņš atgriezās 1957. gadā. Strādājām vienā brigādē un 1970. gadā apprecējāmies. Nu jau septiņpadsmit gadi, kopš vīrs miris. Tagad Raimonds te skaitās galvenais."

Skaidrīte saimniecībā zina visu par visu, kaut arī saka, ka tagad viss bērnu ziņā: "Paļaujos uz viņiem. Kā bērni dara, tā ir pareizi. Darbu ir daudz un viņi tos sadala savā starpā, bet es pa vidu maisos, ēst uztaisu, traukus nomazgāju. Agrāk gāju palīgā govis slaukt, bet tagad ir trīs aparāti, ar rokām vairs nav ko bakstīties."

Tomēr Krūčēnu vecā saimniece joprojām tur roku uz pulsa. Ne velti, kad mazmeitai Ērikai jautāju, kā viņa dēvē  Skaidrīti – par vecmāmiņu vai omi, meitene, dzidri smejot, atbild: "Mēs visi viņu mīļi, bet noteikti saucam par Priekšnieci." Agrita piebilst: "Mamma mums ir forša ragana, viņai joprojām galvā visādas ēverģēlības." Raimonds kritiski piebilst: "Dažreiz vispirms dara, tad domā." Skaidrīte atsmej: "Es tagad ne uz slotas lidoju, bet uz kruķiem, taču esmu labsirdīga."

Ir svētdiena. Rīta darbi apdarīti, un viesmīlīgajā mājā visi rosās ciemiņiem par godu. Gardi smaržo Skaidrītes pašas "no lauku olām un pašu biezpiena" ceptā saldā maize. Bērni saka – mammai visi ēdieni padodas. Arī mazmeita Ērika jau labi saliek kopā garšas. Agrita uz oglēm groza Raimonda no Cēsu veikala Āma atvestās desiņas – "tās esam iecienījuši, jo iekšā ir gaļa", Rudīte sagatavojusi superīgus salātus "no visa, kas aug dārzā", un vāra stipru kafiju. Rit koša saruna, kurā katrs iemet pa sakāmajam.

Ģimenē neviens nav sava labuma rausējs vai skauģis. Kad pajuka kolhozi, 1994. gadā saimniecību nopirka par pajām. Skaidrīte kā īsta teicēja stāsta: "Pirkuši neko neesam, visus lopiņus izaudzējām paši. Mums ir Latvijas brūnās, Holšteinas govis, saglabātas arī Latvijas zilās, kopumā govslopu ir zem simta. Ienākumus dod gaļa un piens. Labību neaudzējam, jo zeme te draņķīga, drausmīgs māls, kas mitrumu neuzņem un arī neizlaiž. Akmeņu arī daudz."

Ar savām atvasēm Skaidrīte nelielās, stāsta vienkārši: "Bērni izauga paši. Viņi zināja, ka uz ceļa iet nedrīkst, uz Dzirnavupīti gāja visi kopā, cits citu pieskatīja, visu laiku strādāja saimniecībā, tāpēc visu prot. Agrita Lauksaimniecības universitātē pabeidza agronomus, strādā Skrīveru Zemkopības institūtā, ir pētniece, mācās doktorantūrā. Visa saimniecības tehnika ir Raimonda rokās, uz to viņam nags, arī kaimiņiem izpalīdz. Tas dēlam jau kopš bērnības. Jutām, ka viņam nags uz tehniku, pasūtījām četrus dažādus speciālos žurnālus."

Rudītei iet no rokas visi saimniecības darbi, un viņa ir arī kultūras vēstnese Krūčēnos, jo bieži apmeklē koncertus, teātra izrādes, šovasar braukusi uz visiem Sergeja Jēgera un Ineses Galantes koncertiem. Rīga bērnus nevilina. Tā ir Dieva svētība un Skaidrītes lepnums un laime, ka visi trīs Krūčēnus nemainītu ne pret kādu zemes malu.