Būšu zinātniece
Ieva Reinholde (pirms laulībām Zemrībo – red.) dzimusi "vācu laikā" 1942. gada 20. novembrī. Ieva ir 10 gadu jaunāka par brāli Gvido, pazīstamo juristu un diplomātu. Māte bija beigusi Juridisko fakultāti un visu mūžu strādāja par advokāti, tēvs bija grāmatvedis, dziedāja koros, pārvaldīja svešvalodas, asprātīgi stāstīja anekdotes, bija liels sportotājs. Viņš nomira 1949. gadā. Ieva atceras: "Nolēmu, kad izaugšu, būšu zinātniece, pētīšu vēzi, un cilvēki vairs nemirs no ļaunās slimības."
Pēc tēva nāves grūtajā pēckara laikā, kad veikali bija tukši un visur rindas garas, mamma bija vienīgā pelnītāja. Ieva atceras lombardu un uteni, kur cilvēki varēja ātri kaut ko pārdot: "Mūsmājās bija Jūlija Federa, Indriķa Zeberiņa un Jaņa Rozentāla darbi. Mammiņa tos pārdeva, un mēs kaut kā dzīvojām. Mammiņai apkārt vienmēr bija interesanti cilvēki, to vidū arī draudzene Margarita Stāraste. Vēlāk, kad māksliniece jau dzīvoja Holandē, abas sarakstījās un arī tikās. Mūsu mammiņas sirds stāja pukstēt 1998. gada 17. maijā 90 gadu vecumā."
Trakais skolas laiks
Ieva mācījās Rīgas 50. vidusskolā. Viņas skolas biedri vēlāk kļuva par zinātņu doktoriem, mediķiem, žurnālistiem un rakstniekiem, sportistiem un kultūras darbiniekiem. Skola augstā līmenī iemācīja angļu valodu, kas Ievai noderēja visu mūžu. Meitene aktīvi darbojās skolas literāri dramatiskajā pulciņā, tiekot pat līdz Džuljetas lomai Šekspīra lugā Romeo un Džuljeta. Skolēnu aizrautību veicināja skolotāja Rasma Luika, aicinot uz izrādēm režisoru Eduardu Smiļģi, dramaturgu Gunāru Priedi, aktierus Hariju Liepiņu, Eduardu Pāvulu, Viju Artmani un citus. Ievu aizrāva arī teniss, jo toreiz gan laukums, gan treneri bija par brīvu. Savukārt, 7. klasē mācoties, skolā tika izveidots sanitāru pulciņš, kurā pieteicās arī Ieva.
Daktere spriež: "Man pavērās daudzi ceļi, jo izglītība bija laba, bet tagad domāju – labi vien ir, ka neizvēlējos būt aktrise. Nolēmu studēt medicīnu, tādēļ pēc 10. klases sāku strādāt par sanitāri Rīgas 5. poliklīnikas reģistratūrā Veidenbauma ielā, kas bija "īsts elles ķēķis"." Tur Ieva arī saprata, ka medicīnā dzīva ir "kastu sistēma", kad ārsti uz māsām, bet tās savukārt uz sanitāriem skatījās no augšas. 1962. gadā Ieva iestājās Medicīnas institūtā.
Lekcijas lasīja un praktiskos darbus vadīja prasīgi un gudri mediķi, "studiju gadi bija viena vienīga ziedošanās zināšanu apguvei" – bija daudz darba, arī prieka un smieklīgu gadījumu: "Reiz, kad apguvām parazitoloģiju, uzzinājām, ka pietiekami neapstrādātā liellopu gaļā var būt lenteņu finnas. Gadījās, ka nopirku kotleti pusdienām. Iekožot tajā, ieraudzīju baltus putraimiņus – ak, finnas! Bioloģijas nodarbībā parādīju kotleti pasniedzējai, bet finnu vairs nebija! Izrādījās, iedomātās finnas bija tauku bumbiņas, kas siltumā izkusušas. Man bija kauns, bet pasniedzēja novērtēja manu zinātkāri un centību."
6. kursā Ieva sāka specializēties pediatru grupā. 1967. gadā viņa apprecējās ar klasesbiedru Māri Reinholdu. 1968. gada 28. jūnijā universitātes Lielajā aulā notika svinīgais izlaidums, bet 4. jūlijā piedzima dēliņš Ingmārs. Pēc trim mēnešiem sākās darbs Bērnu klīniskajā slimnīcā, kur trīs gadus ritēja Ievas aspirantūra: "Tas bija mans sapņu laiks par zinātni, pirmās ugunskristības medicīnā."
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 25. oktobra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!