Jo mazāk krāmu apkārt, jo ilgāk un gaišāk var dzīvot

Varu iedomāties savu mammu,ja viņa atgrieztos un ieraudzītu,ka viņas lietas izmestas.Pie tam bez brīdināšanas.Ja nu tur viņai kaut kas ļoti būtisks?Un kādām tiesībām vispār var vandīties pa otra cilvēka skapjiem un lietām?Tas ir ļoti neētiski.To var darīt tikai kars pats. Bet tagad jau modē tāds minimalisms,ka grāmatu skapji pat nav vairs modē-tikai vietu aizņemot...Men nepatīk tukšas,bezpersoniskas,enerģētiski aukstas istabas.

Ja cilvēks dzīvo dzīvoklī, kur par viņa ērtībām 100% rūpējas komunālie u.c. dienesti, tad tiešām nekas nav vajadzīgs. Tādā interjerā labi iederas arī vīrieši, kuri neprot iedzīt naglu vai nozāģet dēli. Bet ja cilvēks dzīvo savā mājā, tad nepārtraukti kaut kas ir jāpielabo, jāuzlabo vai jāuzmeistaro. Un tad ir labi, ja garažā ir ne tikai sava darbnīciņa ar visiem instrumentiem, bet arī noliktava ar materiāliem un visādiem krāmiem. Cik reizes tā nav bijis - 10 gadus kādu skrūvīte nav bijusi vajadzīga un tad pēkšņi ļoti ļoti nepieciešama, bet nekur tādu nevar dabūt! Pameklē savos krājumos, un ir!!! Tā lūk, gudrinieki!

Es brīnos par cilvēkiem, kuriem ir tik daudz naudas, lai sapirktu krāmus, ko pēc brīža izmest, jo visi taču čīkst par mazajām algām. Pēc labi nodrošinātas bērnības un jaunības esmu pārcietusi anormālu nabadzību, kad pat nespēju nopirkt jaunu spuldzīti izdegušās vietā, par normālu ēšanu nemaz nerunājot, un kopš tā laika man ir pavisam cita attieksme pret lietām, vērtībām un naudu. Mana meita ir modernā ārā metēja, bet arī viņa nesmādē un pat lepojas uzvilkt manas(!!!) vecmāmiņas skaistu dabīgā zīda kleitu, gandrīz 100 gadus vecu. To laiku vecās Atpūtas glabājas skaisti iesietas. Pirmos 100 gadus VISS ir krāmi, bet, ja iztur šo periodu, tad tāpat kā labs vīns, paliek par VĒRTĪBU ar savu nozīmi. Attā plastmasām un mantām no TV reklāmas! Un, lai cilvēkiem nebūtu jādomā, par to, kur dabūt naudu, lai nopirktu jaunu gultu, grīdu, aizkarus - izmesto vietā. Es jaunu gultu pirkšu, kad vecā salūzīs vai būs pārāk izgulēta, kad būs vajadzība, nevis iegriba.

Pamēģiniet izveidot dzimtas koku ar attēliem un uzreiz redzēsim gan ģimenes "ārā metējus", gan krājējus. Protams mūsu tautai daudz ļauna izdarīja kari, bet tā krāšanas mānija ir no tiem laikiem, kad katrai vecai skrūvei un arī drābes gabalam varēja atrast pielietojumu. Man bērnībā kleitas bija no 2 vecām kleitām šūtas, bet brāļiem vēja blūzes no divu krāsu audumiem- vecajiem tēva uzvalkiem

Nav ko "vienkāršiem' cilvēkiem apkrāmēties ar lietām. Cilvēkam jābūt mobilam, ja ir darbs kaimiņrajonā, tad sakrāmē čemodānu un brauc tur dzīvot un strādāt, nedrīkst būt ne dzimtas mājas, ne mīllietiņas, ne grāmatas, ne savas dzimtas foto. Nedrīkst glabēt ne vecmammas kāzu kleitu, ne vectēva štoku. Kas vēl nebūs, cilvēks vakarā sēdēs pie kamīna, lasīs drukātu grāmatu un sūks upeņu vīnu, to drīkst darīt tikai izredzētie, vienkāršiem jāskatās TV šovi un ziņas, jādzer alus, jāēd pusfabrikāti no ķīniešu plastmasas traukiem. Viens tāds gudrinieks mums te bija, ēda no zelta traukiem un teica, ka tad, ēdienam ir pavisam cita garša. Kāpec tagad nepalasīt vecos žurnālus, apskatīt žurnālā Dadzis Gunāra Bērziņa karikatūras, palasīt Liesmu, jeb Zvaigzni, tā ir vēsture, pie tam tā ir mūsu vēsture, nevis citu tautu.