Darbam jādod gandarījums
"Esmu no laukiem, no Latgales. Tehnikas toreiz nebija daudz, privātajiem vispār ne, tikai tik, cik kolhozos," stāsta Gunārs Dortāns. Viņa tēvs bija galdnieks, bet tēvabrālis – mehāniķis. Viņi pirms kara ziemā rijā paši savām rokām bija uztaisījuši kuļmašīnu. Brauca pa kaimiņu ciemiem, kūla, un tas ģimenēm bija iztikas avots. Bet karš ieviesa korekcijas, sekoja kolhoza laiks. "Redzēju, kā tētis vibrēja, kad kuļmašīnu sagrieza lūžņos un kolhozā ienāca kombains," atceras Gunārs Dortāns, "no tēva mācījos kokapstrādes lietas, bet man metāls likās tuvāks materiāls. Koks labi smaržo, bet man patika dzelži, kā tēva brālim un arī tēvam bija daudz. Atceros, ka kolhoza traktorists vēlu vakarā pēc darba atbrauca ar traktoru un nolika to aiz klēts. Bija mēnesnīca, bet es, mazs puika, skrēju skatīties, aptaustīju vēl silto motoru."
Prioritāte – tehnikai, un Gunārs Industriālajā politehnikumā izvēlējās mācīties mašīnbūves tehnoloģiju. To pašu atkārtoja Politehniskajā institūtā. Viņš labus vārdus velta saviem tehnikuma pasniedzējiem – pirmskara rūdījuma večiem. "Viena lieta – visu zināt teorētiski, bet cita lieta – pašam liet tēraudu un zināt, kā ir, ja čuguns ielīst kurpē un tā dēļ zaudē papēdi," par teorijas un prakses savienojamību Gunāram Dortānam ir viedoklis.
Stundas neskaitīja
"Atceraties? 70. gados bija anekdote: ko ilgāk cēla – Dailes teātri vai viesnīcu Latvija?" atgādina Gunārs Dortāns. Kad viņš strādājis institūta laboratorijā, tika saņemts jaunā Dailes teātra pasūtījums. "Taisījām reduktorus, zobratus, kas cēla skatuves mehānismus. Skatuve bija sadalīta 3x3 metru dalījumos, ko cēla augšā un laida lejā, un tas gājiens bija vairāk nekā pieci metri. Pēc tam uz skatuves visam virsū "uzbrauca pankūka", kas bija griežams aplis un riņķis, arī no sāniem varēja kaut ko uzbīdīt. Dailes skatuve bija otrā sarežģītākā Padomju Savienībā, jo Viļņas opera, kurā bija vācu tehnika, bija vienkāršāka. Mēs visu taisījām pēc Kremļa Kongresu pils projektētāju rasējumiem," par pirmo darba dzīves atskaites punktu stāsta Gunārs Dortāns. Tur viņš plecu pie pleca strādāja ar talantīgo konstruktoru Kļuzneru no Maskavas.
"Nebija datoru, tikai logaritmiskais lineāls maskavietim vienmēr bija kabatā. Ejam pa zāli, un es saku, ka kaut kas ķeras. Viņš uzreiz – vajag pamainīt. Galvā parēķināja un pateica variantus," atceras Gunārs Dortāns un atzīst, ka viņam vienmēr ļoti patikuši konstruēšanas darbi, rasēšana. No Dailes teātra viņš aizgāja drīz pēc tā nodošanas ekspluatācijā: "Nepatika teātra izrāžu tapšanas process, mēģinājumi naktīs, zvani vakaros uz mājām ar idejām, ko mehāniķis uzreiz nevarēja realizēt. Tas man nedeva gandarījumu, bet, ja naktī ņemos ar vecajiem auto, tad gan stundas neskaitīju." Pēc tam kādu laiku viņš pastrādāja konstruktoru birojos. Ja paveicās, tad kādu projektu realizēja. Tā Dortāns lepojas ar šoferu apmācības klasēm.
Automānija
Interese par antīkajiem automobiļiem sākās jau tad, kad Dortāns mācījās tehnikumā, bet rada piepildījumu, kad strādāja teātrī. "Tas bija moskviču laiks," viņš smejas. 1972. gadā angļu valodas kursu nodarbībās Skolotāju namā saujiņa entuziastu Viktora Kulberga vadībā nolēma dibināt Latvijas PSR Antīko automobiļu klubu (AAK). Gunārs Dortāns aktīvi iesaistījās šajā pulkā.
"Ja man prasa, kā nonācu pie retro automobiļiem, tad faktiski man kā inženierim jau nevajadzētu skatīties uz novecojušu tehniku, taču no otras puses tā jau nemaz nebija novecojusi, bet pat progresīvāka par to, ko ikdienā redzējām. Daudzveidība! Mani vairāk piesaistīja seno automašīnu vizuālais izskats, pludlīnijas. Esmu drusku romantiķis pēc dabas," stāsta Gunārs Dortāns, viņš turpina: "Mana pirmā mašīna bija Packard, ko nopirku Igaunijā, bet tās stāvoklis bija bēdīgs. Vizuālo varētu kaut kā uztaisīt, bet nebija jau garāžas, kur strādāt. Sadumpojos un aizgāju no konstruktoru biroja uz pirmo profesionālo restaurācijas vienību. Bauskas rajona kolhozam Uzvara bija darbnīca Babītē. Brigādē bijām četri vīri un pamatā taisījām kravas automobiļus, jo Jansontēvam (kolhoza priekšsēdētājs Ivars Jansons – red.) patika lielās mašīnas. Vakaros tad varējām darboties ar saviem automobiļiem."
Nākamais solis – no Kuibiševas (tagad Samaras) Gunārs Dortāns uz Rīgu atveda cienījamu mašīnu Horch 853, bet pārbūvētu un "maisā". Tādu mašīnu bija ļoti maz. "Sapratu, ka tādu mašīnu drīkst taisīt tikai TOP līmenī. Padomju laikā viduvēji uztaisīja jebkuru mašīnu – nokrāsoja, braukt varēja – un labi. Tā mēs arī darījām, bet jācenšas labāk. Darbam jābūt perfektam, pēc iespējas vairāk jālīdzinās oriģinālam," skaidro restaurators. "Kad šķīros no Horch, dabūju 1929. gada Buick no Zviedrijas. Trešā – un īstā. Ar to varēja braukt uzreiz. Ir bijuši nieki pa starpu, arī kādi četri motocikli, motorollers. Vispār jau sāku ar motociklu – kad palika 16 gadu, tā dabūju tiesības," uzskaita Gunārs Dortāns.
Gēni
Vai ģimenei atlika laiks? "Jā, jā... Ir meita, trīs dēli, bija divas sievas, tagad viena," attrauc Dortāns. Visi viņa trīs dēli ir traki uz tehniku. Vecākais un jaunākais taisa automobiļus, vidējais sabīda lietas. "Manam sievastēvam bija vecais moskvičs – kabriolets, kas bija reta parādība. Garāžā stāvēja ilgi, un vectēvs puikam uz 18 gadiem to uzdāvināja. Puikas strādāja divarpus gadu, kamēr restaurēja, nokomplektēja līdz pēdējai skrūvītei."
Par dēliem Gunāram Dortānam ir prieks un lepnums. Viņš tā vienkārši pasaka – viņiem abas ir labās rokas. "Pasaule ir vaļā, pasaule vibrē apkārt. No Amerikas mašīnu atved uz Eiropu, tā paliek dārgāka pusotras reizes. Kaut ko tai izdara, palabo, un cena divkāršojas. Tas ir bizness. Dēls mācību programmā bija Holandē, kur vai nu audzē puķes, vai siltumnīcas ir pieslānītas ar automobiļiem. Jābūt zināšanām, jušanai, intuīcijai, kurš automobilis pēc gadiem būs pieprasīts. Automobiļa vērtība – nevis nekustamie īpašumi un gleznas – tirgū aug visstraujāk. Jāzina, kurš jānopērk un jānoliek maliņā, lai sagaidītu īsto brīdi. Restaurācijas izmaksas ir kāpušas ļoti, un katrs kalkulē, vai to auto arī varēs restaurēt, uzturēt." Bet vispār par retro automobili sauc auto, kas vecāks par 30 gadiem.
Sapņot neaizliegsi
"Ir viens tāds Buick modelis ar diviem sānu logiem, tāds intīms Club sedan, izlaidums apmēram no 1928. līdz 1932. gadam," aizdomājas Dortāns. Ja būtu iespējams ceļot ar laika mašīnu, tad viņš nešauboties dotos tieši uz tiem gadiem. "Lai gan pasaulē toreiz bija ekonomiskā krīze, tehnika gāja milzu soļiem uz priekšu," piebilst Gunārs.
Vai pašam nav gribējies kaut ko uzkonstruēt? "Protams, ka esmu zīmējis. Bet uztaisīt? Nē, to vairs nē. Mana misija – vai nu saglabāt, vai atkārtot. Māksliniekam tas būtu kā kopijas taisīšana. Te tas ir drusku cits gadījums, jo neatšķiras jau, vai 30. gadā vīlēja pēc rasējuma, vai tagad to dara. Vienīgi nav vairs daudz to vīru, kas prot vīlēt," skaidro Dortāns un salīdzina amatnieku ar virtuozu vijolnieku. Viņš pazīst sirmus vīrus, kuriem vairs nav tā perfektā redze, bet, detaļu iztaustot ar rokām, meistari saka: "Redzēt nevaru, bet es uztaisīšu."
Un te ir vieta nelielai atkāpei par to, kā kopīgs darbs, izdarot gandrīz neiespējamo, vainagojas ar panākumiem.
Pērn rudenī viens no Rīgas Motormuzeja unikālākajiem eksponātiem – 1903. gadā būvētais Krastin auto – Londonā piedalījās pasaules senākajā motorizēto transportlīdzekļu braucienā Bonhams London to Brighton Veteran Car Run, nobraucot 97 kilometrus. Dienu pirms slavenā brauciena dalībnieki piedalījās Londonas centrā notiekošajā Regent Street Motor Show Concours d’Elegance, kur kategorijā Overall Winner uzvaras laurus plūca tieši Krastin auto. No 400 brauciena dalībniekiem tikai 100 unikālākajiem spēkratiem ir ļauts piedalīties Regent Street seno spēkratu izstādē. "Viena balva pēc otras. Ap mums spietoja fotogrāfi. Tūkstošiem bilžu tagad ir pasaulē ar Krastin auto," Gunārs Dortāns lepojas. Vienīgais saglabājies latvieša Augusta Krastiņa Krastin auto tika uziets 2011. gadā Nebraskas štatā. 2012. gadā to iegādājās seno spēkratu kolekcionāre no Latvijas, un automobilim tika veikta pilna profesionāla restaurācija. Tagad automobilis apskatāms Rīgas Motormuzejā.
Kur rodas enerģija?
Šoreiz jautājums nav par fiziku, bet Gunāra Dortāna atbilde tomēr mazliet ir par to: "Mani uzlādē tehnika. Izeju cauri Motormuzeja zālēm un esmu gandarīts." Divas trīs kafijas krūzītes dienā, un vairākas reizes augšup un lejup trešajā stāvā. "Ir daudz citu, skaistu lietu, kas silda sirdi – veca muiža, skaists tilts. Piemēram, Kuldīgā, kur dzīvo mana māsa, sākumā ar restaurāciju atpalika, bet tad sasparojās un ir priekšā citiem. Tur nav cementa bruģis, bet pie durvīm ir dabīgā granīta pakāpieni. Tas mani uzlādē, ka dara precīzi un skaisti."