Par dzīvi un teātri laukos

Pie ozoliem, kļavām un bērziem

Kamēr Jāni fotografē, pārmijam kādus vārdus ar dzīvesbiedri Ritu. Viņa atnākusi te dzīvot pirms 40 gadiem, kad abi apprecējušies. Kā iepazinās? Rita mācījās Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā, un studiju biedrene saveda kopā. Tā sākuši, kā saka, satusēt, un drīz Liepkalni kļuva par viņas mājām.

Kāds tad īsti ir Jānis? Rita šķelmīgi nosmej: nevarot jau "nosūdzēt". Vai tad tiešām dzīvesdraugs tik šerps? Neizskatās! Nu, dzīvē gadās visādi. Un pa dzīvi gājis visādi.

Kad Jānis beidzis fotosesiju un nāk parunāties, uzzinu, ka Liepkalnus 1939. gadā nopircis viņa vectēvs. Skaistie ozoli te šalkuši jau tolaik. Liepkalni? Paugurus un liepas te it kā neredz, bet kļavas un ābeles gan. Māju tēvs 1959. gadā pārbūvējis. Lielo kļavu Jānis iestādīja, kad tuvējā bērzu birzītē atrada mazu stādiņu un divas vecas kļavas, kas augušas pārāk tuvu mājai, bija nozāģējis. Tad jau viņš, tāpat kā daba, necieš tukšumu.

Savukārt minētā bērzu birzs ir piemērs tam, kā saimniekošanas veids ietekmē vidi. Bērzu birzs radusies, pateicoties... kolhozam. 1949. gadā te palicis neapsēts kāds lauka stūris, iesējušies bērzi, un drīz izaugusi birzs. Jānis saka tā: "Ja būtu turpinājusies vectēva saimniekošana, birzs nebūtu." Tātad – ja neatļautos tīruma stūri atstāt neapsētu... Redz nu – nav ļaunuma bez labuma un otrādi.

Dieva auss jeb Miera osta

Liepkalni atrodas patālu no galvenā ceļa. Tad jau abi te mīt kā dieva ausī? Jānis saka: "Drusku nost no civilizācijas. Lauki – īsta miera osta." Klusuma te nav vien tad, kad kombaini dūc, novācot ražu. Jānis gan šo klusumu sācis īsti izbaudīt nesen, jo vēl pirms pusgada ik dienas sēdējis pie autobusa stūres. Strādāts ir daudz un visur kur – arī par elektriķi un sargu. Pat par kinomehāniķi Jelgavas rajona kinodirekcijā. Kā apguvis šo profesiju? Gluži vienkārši iepaticies skatīties kino un gājis pie kinomehāniķa raudzīt, kā tas notiek. Palēnām, pamazām, un tā lieta sāka iet.

Ne reizi neesot bijis tā, ka slikta ceļa dēļ nevar tikt uz darbu. Vai nekad nav bijusi vēlme dzīvot pilsētā? Jānis atbild strikti: "Nē!" Kad strādājis autobusu parkā un meita aizbraukusi peļņā uz Lielbritāniju, pusgadu nodzīvojis Jelgavā viņas dzīvoklī. Galīgi neesot paticis. Laikam pietrūka bērzu birzs un to pašu ozolu. Lauku plašuma. Miera ostas. Dieva auss.

Bet ne vienmēr te bijusi Miera osta. Pārmaiņu laikmets, gribi vai negribi, ietekmē cilvēka dzīvi. Jānim dzīvē ir bijis kāds laikposms, par kuru nemaz negrib stāstīt. Tas – pirmajos atjaunotās brīvvalsts gados, kad pēc Atmodas pirmās eiforijas bija jāsastopas ar nesakārtotās saimnieciskās dzīves skarbo ikdienu. Cerību pilns nodibinājis zemnieku saimniecību Liepkalni un atgūtajos 25 hektāros sācis audzēt graudus. Atceros, kā Jānis telefonsarunā teica, ka vienreiz jau iekļuvis avīzē – bildē zemnieku piketa laikā pie Saeimas. Jūtams, ka tā neveiksmīgā zemniekošanas lieta viņam sāp vēl tagad. Jānis saka: "Tie bija vistrakākie gadi. Fiziski, garīgi un visādi citādi. Tu nodod graudus, bet naudu nevari saņemt. Jāsēj nākamie, bet naudas, par ko sēklu nopirkt, nav! Daudziem zemniekiem taču nervi neizturēja. Nu, ja toreiz nebūtu sācis strādāt algotu darbu, nezinu, kā ar mani būtu bijis..."

Dažas senākas noskaņas

Saimnieks atnes divus nelielus bilžu albumus no tā saucamajiem vecajiem laikiem. Uzvējo XIX gs. 50.–80. gadu noskaņas. Pirms 50–60 gadiem melnbaltās fotogrāfijas albumos iestiprināja ar lapā iegrieztu šķēlumu palīdzību. Raug, kur mazs zēns īsās bikšelēs. Tas – Jānis bērnībā. Rīgā, pie Operas. Kaut gan riktīgs laucinieks, tomēr "...aiz pārskatīšanās!" piedzimis Rīgā, kur toreiz dzīvoja vecāki. Vēlāk visi pārcēlās uz laukiem.

Tad jau vajadzēja visus lauku darbus darīt? Nuja. Vienā fotogrāfijā redzams, kā puika slauc govi. Iemācījās. Te atkal – dēlēns ar abiem vecākiem, kuriem bijis vienīgais bērns. Mammīte strādāja par grāmatvedi, bet vēlāk kolhozā nācās i rukšus aprūpēt, i dobes ravēt. Tēvs atkal – par būvgaldnieku. Pie atvases abi tikuši  tā pavēlāk – mammai bijis jau 38, bet tētim – 50 gadu.

Esmu dzirdējusi sakām: "Gudrs kā vecu cilvēku bērns!" Jānis gan norūc, ka nezinot, vai un kā pie viņa tas izpaužas. Jēdziena "vecs cilvēks" izpratne ir dažāda. Atcerēsimies, ka Blaumaņa slaveno trīs "veceņu" prototipiem patiesībā bijis tikai ap 40! Savukārt mūsdienās dzīve ap 60, aizejot pensijā, nereti tikai sākas. Arī Jānis ar Ritu ir tam piemērs, jo tieši tad abi uzaicināti dejot senioru deju kolektīvā Zaļaisdancis. Mūsu stāsta varonis skaidro: "Gadījās, ka bija labs garastāvoklis, un piekritām ar’." Nodancojuši pāris gadu, bet tad Ritai mazliet sastreikojusi veselība, un vajadzējis dejošanu mest malā.

Te nu pierādījums tam, ka reizēm nav par skādi uzņemties kaut ko tādu, kas it kā nemaz neinteresē. Jo dzīvē tiešām neko "...nekad nevar skaidri zināt". Ne velti pieminēju Blaumani. Izrādās, Jānis jau vairākus gadus spēlē teātri. Turklāt veselos trīs amatierteātros – Svētes, Zaļenieku un Vircavas pagastā. Dīvaini: ja iet uz skatuves, tad jau vajadzētu piemist zināmai godkārei un vēlmei izcelties? Jānis nopūšas: īstenībā viņa lielākā nelaime esot neprasme atteikt. Bet savu aizraušanos pamato tā: "Kā teikts Jāņa Streiča filmā Teātris: īstā dzīve jau notiek uz skatuves, nevis šeit!" Viena no viņa lomām ir Bungatiņš Blaumaņa viencēlienā Sestdienas vakars. Jānis nosmaida: "Forša loma, gandrīz visu laiku uz skatuves tikai jāguļ!" Bet vai nu tā bija? Bungatiņam tak gana teksta!