Fortūnas kūleņi
Valdemāra Opelta mūžs aizsācies Krievijā, viņš stāsta: "Mani vecāki bija izsūtīti. Māte par to, ka pārāk mīlēja Latviju. Tēvs, padomju armijas virsnieks, par to, ka dienestā nodarbināja vācu karagūstekņus – grāmatvežus un šoferus. Abi satikās un iemīlējās Vjatlagā, labošanas darbu nometnē Rudničnij. Turpat mira Emīlija Benjamiņas kundze. Droši vien no viņas esmu mantojis patiku rakstīt."
Mamma strādājusi lazaretē un tur tikusies ar Valdemāra tēvu. Deviņu mēnešu vecumā mazulis saslimis ar difteriju, jau nolikts koridorā, uz miršanu, kad ebreju tautības dakteris, redzot mammas sāpi, licis puisēnu ienest kabinetā un injicējis penicilīnu. Opelts atklāj, kāpēc viņam patīk ebreji, – divkārt glābuši dzīvību. Pēdējoreiz pirms dažiem gadiem, kad saslimis ar vēzi un nonācis pie ļoti gudra ārsta. "Esmu pateicīgs ebreju tautai: tā izauklējusi speciālistus, kuri redz Cilvēku," saka Valdemārs.
Ierodoties Latvijā, piecgadīgais zēns nepratis ne vārda latviski. Valdemāra māte, bijusī rīdziniece, apmesties Rīgai tuvāk par 101. kilometru nedrīkstējusi. Pajumti atraduši Skrīveros, un zēna pieskatīšana uzticēta krievu valodu protošam astoņdesmitgadīgam kungam.
"Mamma baidījās mani laist latviešu plūsmā, bet skolotāji iedrošināja. Ar draugu Zigi četrus gadus vienā solā sēdējām, bet daudzi klases biedri nenojauta, ka esmu tālu no latviešu valodas. Vēl tagad rakstu ar kļūdām, toties mani trīs dēli no mātes mantojuši gramatisku gaišredzību. No mācību priekšmetiem pirmajā vietā man bija vēsture, taču nepatika padomju periods. Studēt žurnālistiku universitātē neizvēlējos tāpēc, ka kliboja gramatika, paliku pie ģeogrāfijas. Man, pirmkursniekam, izveidojās saskaņa ar trešā kursa studentu Arturu, un mūsu draudzība turpinās līdz pat šai dienai," atceras Valdemārs. Lai būtu finansiāli neatkarīgs, viņš iekārtojies darbā Operas un baleta teātrī. "Tas parāva uz mākslu. Man joprojām patīk klasiskā mūzika un balerīnas," nosmej seniors.
Jauns un progresīvs
Izklausās mazliet hipijiski, bet Valdemārs sevi sauc par klejotāju. Aizrāvies ar ekstrēmo tūrismu, kopā ar domubiedriem rīkojis skolēnu turiādes, pārgājienus. Jautājumos, kas skar veselību un dzīvību, prasījis stingru disciplīnu. Tik daudz kas redzēts no Murmanskas līdz Irānas robežai! Bijuši Podolijā, Karpatos laivojuši pa upi Čeremoša.
Meitenēm, izdzirdot vārdu ģeoloģija – šajā jomā viņš strādāja pēc augstskolas –, uzreiz raisoties fantāzija. Drīz vien klāt bijusi lielā mīlestība – Regīna bija no Olaines. Jaunajai speciālistei ekonomikā Liepāja devusi dzīvokli, turklāt pāris gribējis tikt prom no vecākiem.
Liepājas 7. vidusskolā kā jaunais ģeogrāfijas skolotājs ieradies 1979. gadā. Ir, uz ko atskatīties: "Nebiju pārāk bargs. Centos panākt, lai bērni domā un analizē, nevis iegaumē sausus faktus, formulas, likumus. Prāts ir jāvingrina! Ar skolēniem ilgi braucu ekskursijās. Vasarā strādājām Gaviezes kolhozā Brīvība, un priekšsēdētājs mums augustā piešķīra autobusu. Vedu nevis uz Maskavu, bet tās apkārtni – lai parādītu lielvalsts patieso, ne uzfrišināto seju. Daudzi tolaik stāvēja garā rindā pie mauzoleja, lai redzētu mūmiju, bet es to nedarīju. Ar ironiju vēroju vienu, otru bijušo kolēģi, kurš deviņdesmito gadu sākumā intensīvi mainīja "drēbes". Ja augusta pučs turpinātos vēl divas dienas, mēs brīnumus redzētu..."
Valdemārs Opelts uzskata, ka uz bērniem nav jāskatās no augšas vai no galda otras puses, viņš stāsta: "Vajag sēdēt tā, lai mūsu acis ir vienā līmenī, tad ir patika gan pašam, gan skolēniem. Par progresīvajām pedagoģijas metodēm reizēm dabūju pa mizu, bet skolas direktors piesedza. Aicināts stāties partijā, atbildēju, ka neesmu tās cienīgs. Pēc izlaiduma klase lūdza aizvest ekskursijā uz Tallinu. Pierunāju iebraukt Pečoru klosterī, un vakarā pie ugunskura tā pati partijas sekretāre smējās: neesot domājusi, ka skolotājs vedīs uz baznīcu. Bet mani skolēni zināja: lai kur mēs aizbrauktu, allaž ievedīšu kādā dievnamā. Padomju laikā klašu audzinātājiem bija rīkojums skatīties, vai Ziemassvētkos audzēkņi neiet uz baznīcu. Izlikos neredzam. Biju neordinārs. Kā skolotājs varēju ielikt vieninieku un pēc tam izlabot par četrinieku. Varēju savas domas pateikt arī samērā skarbi, tāpēc ne visai iederējos tā laika pedagoģijas gultnē. Vienmēr esmu bijis zināmā konfrontācijā ar varu. Esmu kosmopolīts, man nav pieņemams uzspēlēts patriotisms un nacionālisms. Par šīm tēmām varu runāt brīvi, jo apakšā ir fakti un dažādu tautību radinieku kokteilis. XIX gadsimta sākumā uzvārds Opelts ienāca no Austrijas. Dzimtā ir arī poļi, Rumānijas ukraiņi. Bukarestē palūdzu apstāties pie Kalnu institūta, lai pieskartos durvju rokturim, – vienīgajai saitei ar tēvu, kurš šajā augstskolā studēja. Liepājas rajona Asītē un Embūtē mani senči mita kopš XIX gadsimta. Vectēvs Jēkabs Opelts pārcēlās uz Liepāju, savā tipogrāfijā iesēja grāmatas un pirmais drukāja Kārļa Ulmaņa uzsaukumus tautai, kad vadonis atradās uz kuģa Saratov klāja."
Deviņdesmitajos gados ar pasniedzēja algu vien uzturēt ģimeni nav bijis viegli. Bet Opelts arvien tiecies pēc jaunām zināšanām, vasarās nevis atpūties, bet mācījies, rakstījis lekcijas, Ķelnē kursos apguvis vides aizsardzību un datoru lietas un bijis vienīgais ģeogrāfijas skolotājs, kurš mācīja arī informātiku. Nākamais dzīves posms saistās ar dzīvi Rīgā un darbu četrās Latvijas augstskolās. "Man nepatika, ka sauc par pasniedzēju. Skolotājs ir kaut kas vairāk: viņš uzrunā, māca dalīties, panāk, ka jaunietis kļūst foršāks – gudrāks, cilvēciskāks, atvērtāks."
Alkas nerimst
Tik daudz jau pasaulē redzēts, taču ceļotāja sirds pieder purviem un tuksnešiem. "Slimības dēļ man sāp kājas. Kad pirms pusotra gada piebraucām pie Jūdejas tuksneša, šaubījos, iet vai neiet, tomēr gāju, un viss bija OK," teic Valdemārs.
Pašlaik, dzīvojot Priekulē, seniors izbauda mazpilsētas rāmo ritmu: "Ar interesi vēroju savu smuko gaili Peču. Viņam nav vistiņas, cauna aiznesa, toties ir draudzene vārna. Trīs vīri dzīvojam: es, gailis un suns Riko. Vientuļš nejūtos, dēli, mazdēli un sievas man ir sirdī. Ja būtu iespēja dzīvi mainīt, es to noteikti darītu. Būtu vēl konservatīvāks, mazāk strādātu un ilgāk saglabātu ģimenes dzīvi. Pacīnītos, nevis, cepuri paceldams, aizietu."
Seniors daudz laika pavada internetā, televīzijā seko notikumiem politikā un ģeoloģijā. Jūsmo par vulkāniem. Pandēmijas ierobežojumi ļaujot izvairīties no liekiem kontaktiem un niekošanās kafejnīcā. "Nauda gan neietaupās: aiziet zālēs un izzinošā literatūrā. Tad vieglāk salikt kopā vēstures un ģeogrāfijas faktus. Esmu daudz lasījis par britu paražām un prinča Filipa bērēs saskatīju tradīcijas un neverbālās zīmes. Esmu konservatīvs luterānis, kuram pieņemamas arī citas konfesijas un reliģijas. Stundām ilgi būts pie raudu mūra Jeruzalemē, vērota Golgāta. Oktobrī atkal došos uz Izraēlu. Sēžot uz akmeņiem pie Galilejas jūras, kur savulaik Jēzus uzrunāja 5000 cilvēku, ir īpaša izjūta. Zinu, ka sagaidīšu trešo mazdēlu. Tad jau laikam viss būs izdarīts. Aksakals ar sirmiem matiem drīkst teikt, ko domā."