Viedtālrunis senioram – uzspiesta vai kārota un dzīvi atvieglojoša ierīce

Metu ārā pa logu

Godīgi pastāstīšu par sevi. Es neesmu tehniskas dabas cilvēks, tāpēc sākumā vienmēr vairos no dažādām dzīvi it kā atvieglojošām un kā vēlāk izrādās viegli apgūstamām ierīcēm. Tā pirms gadsimta ceturkšņa bija ar datoru, tā vēl pirms pusgada ar viedtālruni, kuru man uzdāvināja draugs. Pirmos "ko un kā" viņš ierādīja desmit minūtēs, no tā pēcāk atcerējos tikai to, kā to brīnumu ieslēgt un izslēgt. Taču spieda nepieciešamība, jo viena draudzene tagad dzīvo Amerikā, draugs – dāvinātājs – Spānijā, labi kaimiņi pārvākušies uz Bavāriju. Ar WhatsApp, kas viedtālrunī, būtu iespēja bez maksas sazvanīties vai sūtīt īsziņas un bildes. Turklāt viedtālrunī ir iespēja izmantot diktofona funkciju, kas praktiski ir mans tiešais darba rīks. Man tika dota iespēja to visu apgūt.

Saucu palīgā mazmeitiņu Madaru, noliku sev priekšā kladi, sarakstīju jautājumus un precīzi iegrāmatoju atbildes. Trīspadsmitgadīgā pusaudze pacietīgi skaidroja, es rakstīju un it kā visu sapratu, bet, kad Madara aizgāja, biju turpat, kur pirms tikšanās, – gandrīz neko nesapratu.

Nestāstīšu, cik reizes biju gatava to ierīci izmest pa septītā stāva logu!

Taču bez tā – kā bez rokām! Sapratu, ka vajadzīga reāla prakse. Atmetu kaunu par atpalicību un nezināšanu un kā apnicīga muša neskaidros jautājumus sāku uzdot kaimiņu puisim, draugiem – suņiniekiem mežā –, pastaigas laikā satiktam paziņam, kam tik ne. Tā pagāja aptuveni trīs mēneši. Tagad esmu zaudējusi bailes un bijāšanu pret savu viedtālruni, apguvusi aptuveni 89% man nepieciešamo funkciju un esmu puslīdz apmierināta ar saviem sasniegumiem. Taču neslēpšu, joprojām ir reizes, kad vēlos telefonu izlidināt pa logu. Piemēram, kad, sūtot īsziņas, mazizmēra klaviatūrā pagrūti trāpīt uz burtiem. Kad pēkšņi uz ielas jāieraksta jauns tālruņa numurs, bet es tajā sistēmā vēl lēni orientējos. Nezinu, kā nofotografēto bildi ielikt datorā, Facebook vai kādam pārsūtīt. Taču zinu, ka to visu apgūšu. Toties tagad bez problēmām zvanu uz citu kontinentu, lasu ziņas un laika ziņas, pārskatu atsūtītās bildes un māku daudz ko citu.

Pret pieradumu

Mobilo sakaru operatora Tele2 sadarbībā ar Omnicom Media Group veiktajā pētījumā Senioru telefona lietošanas paradumi noskaidrots, ka ap 3% senioru, kas lieto viedtālruni, būtu gatavi atkal pāriet uz podziņtelefonu, taču vecumā virs 60 gadiem viedtālruņus lieto 70% cilvēku. Izplatītākie tie esot vīriešu vidū – 74% –, kā arī pilsētas iedzīvotāju vidū, ko izskaidro augstāks ienākumu līmenis.
​
Minēto savā stāstījumā apstiprina Rīgas Celtniecības koledžas ilggadējais pasniedzējs Māris Liepiņš (80): "Kad vecais podziņu tālrunis pazuda, vajadzēja pirkt jaunu. Iegādājos viedtālruni. Nekāds krutais nav, bet liels ekrāns, varu fotografēt. Esmu tehnisks cilvēks un apguvu to ātri, un arī mazmeita palīdzēja. Viņa bija ļoti iecietīga un pacietīga. Tagad esmu apmierināts, zvanu, skatos ziņas, sūtu un saņemu īsziņas. Kad kaut kur braucu, GPS palīdz nokļūt līdz mērķim. Tagad ar tālruni kārtoju arī savas ar banku saistītās lietas. Uz ekrāna ir daudz aplikāciju, bet nevajadzīgās var novākt. Mana kundze gan nešķiras no sava taustiņtelefona, viņai ar to pilnīgi pietiekot un arī pierasts esot, bet man gribējās kaut ko vairāk."