Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Darbs, kas ir kādam jādara

Mediķiem jāstrādā arī reanimācijā, lai cik grūti tas būtu, tomēr ne visi iztur.

Darbs ir interesants, bet grūts ne vien morāli, bet arī fiziski, Dienai atzīst Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas (PSKUS) Intensīvās terapijas un reanimācijas nodaļas aprūpes māsa Sergejs Grigorovičs.

Viņš stāsta, ka skolas laikā patikuši un padevušies tādi mācību priekšmeti kā fizika, bioloģija un ķīmija, tādēļ apmēram 11. klasē viņš izlēmis, ka vēlas savu dzīvi saistīt ar medicīnu. Iepriekš trīs gadus strādājis reanimācijā Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā (NMPD), bet nu jau piecus gadus ir darbā Stradiņu Intensīvās terapijas un reanimācijas nodaļā. Sergejs uzsver, ka viņam netraucē tas, ka latviešu valodā viņa darba darītājus sauc par medmāsām un atbilstoša vārda vīriešu dzimtē nemaz nav. "Jā, protams, dažreiz domā, ka es esmu ārsts vai sanitārs, bet man tā nav problēma. Arī visos manos izglītības dokumentos ir rakstīts "māsa". Nav tādu medbrāļu," saka Sergejs. Viņaprāt, tajās slimnīcu nodaļās, kurās pacienti daudz jācilā un jāgroza, māsu amatos tieši būtu nepieciešams vairāk būt vīriešiem. "Tas ir fiziski grūts darbs. Par to, kuram ir morāli grūtāk – sievietēm vai vīriešiem, nevar tā pateikt, atkarīgs no cilvēka, bet celt, nest un grozīt vīriešiem ir vieglāk," viņš piebilst.

 

Jābūt nomodā

Viena Sergeja maiņa slimnīcas Intensīvās terapijas un reanimācijas nodaļā ilgst 24 stundas, kuru laikā gulēt nedrīkst. "Mums ir monitori. Jebkurā brīdī var būt, ka jāmaina dozēšana. Pāris stundu pēc operācijas var gadīties, ka ir kāds plīsums, asiņošana un pacients 20 minūtēs var noasiņot un nomirt. Tāpēc jābūt nomodā," uzsver Sergejs. Neskatoties uz to, ka nav gulēta diennakts, Sergejs pēc darba slimnīcā dažreiz uzreiz dodas uz otru darbu doktorātā. Viņš nenoliedz, ka varētu sevi iedomāties šajā darbā vēl pēc 5–10 gadiem. "Tik ilgi, jā, tomēr līdz pensijai es noteikti nestrādāšu. Fiziski neizturēšu. Darbs ir grūts, bet pensijā ātrāk iet nevaram," klāsta Sergejs. Viņš arī nenoliedz, ka bijušas pietiekami daudz reižu, kad pēc grūtas dežūras mākušas šaubas, vai šo darbu vajadzētu turpināt, tomēr Sergejs vienmēr palicis. "Es dzīvoju ar domu – ja ne es, tad kurš? Kādam šis darbs ir jādara," viņš stāsta. 

Viens no iemesliem, kas Sergejam liek darbā tomēr palikt, saistīts ar to, ka Intensīvās terapijas un reanimācijas nodaļā viņam kā mediķim nepieciešams pielietot plašākas zināšanas nekā nodaļās ar konkrētu specifikāciju, jo reanimācijā nonāk pacienti ar visdažādākajām diagnozēm, traumām un ievainojumiem. 

 

Neprognozējamais darbs

Sergejs skaidro, ka, nākot uz dežūru, nekad nevar pateikt, vai attiecīgā maiņa būs saspringta vai mierīga, jo nav iespējams prognozēt, cik tajā dienā varētu būt autoavāriju vai citu nelaimes gadījumu, pēc kuriem cietušie jānogādā reanimācijā. "Dažreiz var būt tā, ka aizņemtas tikai atsevišķas gultas, bet gadās arī tā, ka pilna ir visa nodaļa un jādomā, kur izguldīt vēl papildu pacientus. Bet dažreiz gadās, ka vienas maiņas laikā situācija mainās trīs reizes – vienā brīdī aizņemtas visas gultas, tad tikai trīs, bet vakarā gultas atkal ir pilnas," stāsta Sergejs. Nereti vairāk pacientu tomēr gadoties pēc kādiem masu pasākumiem, tomēr arī tas nav visos gadījumos.

Tomēr, neskatoties uz to, cik nodaļā ir pacientu, Sergejs nenoliedz, ka darba roku pietrūkst jebkurā gadījumā. Galvenokārt tas saistīts ar atalgojumu. Liela daļa Sergeja kolēģu, gluži tāpat kā viņš, strādā vēl citos darbos, lai gūtu papildu ienākumus. To, kā būs no 2019. gada, kad tiks atcelts pagarinātais normālais darba laiks, skarot ierobežojumus strādāt virs vienas slodzes, Sergejs neņemas prognozēt. "Principā es jau atbalstu to, ka ejam rietumu virzienā un ir normāls darba laiks, bet, ja alga paliek tāda pati, tad būs grūti," atzīst Sergejs.

Viņš stāsta, ka esot atradis arī savus paņēmienus, kā vieglāk atgūties pēc grūtas diennakts darbā – nepieciešams izgulēties vai aiziet uz sporta zāli. Dažreiz vienkārši vajagot pabūt vienam. Viņš atzīst, ka tagad, kad slimnīcā nostrādāti jau pieci gadi, bet pirms tam NMPD reanimācijas daļā – trīs, darbā notiekošo iemācījies uztvert mierīgāk, tomēr pats sākums bijis ļoti grūts. Pēc vienas no pirmajām reizēm, kad bijusi neveiksmīga reanimācija, viņš nesapratis, kā reaģēt. Vecāki ieteikuši izgulēties un nomierināties, ko Sergejs arī izdarījis, un palicis vieglāk. "Šobrīd, kad man jau ir lielāka pieredze, esmu iemācījies tikt ar sevi galā," viņš piebilst.

 

Līdzīgais un atšķirīgais

Darbs NMPD reanimācijas daļā un darbs slimnīcas Intensīvas terapijas un reanimācijas nodaļā varot likties līdzīgs, tomēr tie esot arī pietiekami atšķirīgi. Sergejs skaidro, ka, NMPD brigādei, ierodoties pie pacienta uz izsaukumu, mediķiem ne vienmēr ir iespēja uzreiz nekļūdīgi noteikt diagnozi – uz vietas ir iespējams izmērīt asinsspiedienu, cukura līmeni asinīs un veikt vēl atsevišķas manipulācijas, tomēr plašākus izmeklējumus, lai saprastu par tālāko ārstniecību, var veikt tikai slimnīcā. Arī pēc pacienta fiziskās pašsajūtas ne vienmēr uzreiz iespējams pateikt īsto diagnozi, jo simptomi dažreiz mēdzot maldināt. Savukārt tad, kad pacients jau ir nonācis slimnīcā, parasti jau esot skaidrs par nepieciešamajām zāļu devām un ārstēšanu.

Sergejs atzīst, ka viņam un citām medmāsām ar pacientu tuviniekiem komunicēt nenākoties bieži. Gadās, ka medmāsām un ārstu palīgiem pacientu tuvinieki ir jāmierina, bet par pašu ārstēšanos pārsvarā runājot ārsti. 

Arī Sergejam, gluži kā lielai daļai medicīnā strādājošo, viens no galvenajiem pamudinājumiem izvēlēties darbu šajā virzienā bija vēlme palīdzēt līdzcilvēkiem. "Kad mācījos koledžā, pasniedzēja studentus aicināja uzrakstīt, kāda ir katra motivācija mācīties medicīnu. Aptuveni 90% uzrakstīja, ka to izvēlējušies, jo viņiem patīk palīdzēt cilvēkiem. Jā, tā principā ir prioritāte," atzīst Sergejs. Agrākie nodaļas pacienti pateikties par darbu gan nenākot bieži. Sergejs izsaka minējumu, ka pacients, kurš reanimācijā ne pie pilnas apziņas nogulējis vairākus mēnešus, lielākoties nemaz neatceras tos medicīnas personāla cilvēkus, kuri bijuši ar viņu šajā laikā.

 

Godinās Rīgas pilī

Arī šogad pašreizējie un agrākie pacienti, kā arī viņu tuvinieki tika aicināti novērtēt medicīnas māsu darbu, piesakot viņas akcijā Meklējam sirdsmāsiņu. Projektā līdz 7. novembrim varēja pieteikt visu triju klīnisko universitāšu slimnīcu – BKUS, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas – visu nodaļu māsas.

Līdz 30. novembrim projektā notiks pieteikumu apkopošana, lai noskaidrotu 20 sirdsmāsiņas – piecas no Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas, piecas no Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas, desmit no Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas. Viņas visas tiks svinīgi apbalvotas, un katra no izvēlētajām sirdsmāsiņām saņems naudas prēmiju 1000 eiro apmērā (ieskaitot nodokli) no Rietumu bankas Labdarības fonda. Akcijas noslēgums paredzēts 2018. gada 30. novembrī, kad sirdsmāsiņas tiks godinātas pieņemšanā Rīgas pilī.

Akcija Meklējam sirdsmāsiņu notikusi piecas reizes. 2008. un 2012. gadā tika noskaidrotas BKUS sirsnīgākās bērnu māsas, 2009. un 2014. gadā – Latvijas reģionālo slimnīcu labākās bērnu māsas. Savukārt 2015. gadā īpaša vērība tika veltīta Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas māsām. 


No 2018. gada 19. septembra līdz 30. novembrim akcijā Meklējam sirdsmāsiņu tika noskaidrotas Latvijas sirdsmāsiņas. Akcijā piedalījās 3 klīnisko slimnīcu - Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas, Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīcas un Bērnu klīniskā universitātes slimnīcas - visu nodaļu māsas.

Vairāk par akcijas norisi lasi Diena.lv sadaļā

Top komentāri

VISI DARBI ir kādam jādara.
V
Atejvedēja darbs tikpat svarīgs cik mediķa. Nez ko mocās ap to medicīnu kā traki? Man mūžs ir nodzīvots, bet -paldies Dievam- nekādus ārstus nekad neesmu meklējis un nemeklēšu. Kā vien To Lielo Ārstu, Kas mani visu mūžu ir ārstējis.
Ar šādu attieksmi un domāšanu
A
Latvijas mediķiem (un arī skolotājiem) vēl ilgi nebūs viņu darbam un cieņai atbilstošu algu, jo politiķi domā - "ja jau viņu (mediķi / skolotāju) darba darīšanai motivē tas, ka tas darbs kādam ir jādara un, līdz ar to, atlīdzība nav tik būtiska, tad lūdzu, lūdzu - turpiniet strādāt par esošajām algām. Mēs tikmēr paaugstināsim savas prēmijas." Ja, turpretim, kā daži "ātro mediķi" teiktu - "paldies, man pietiek, un tāpēc es aizeju", tad viss varētu būt citādāk. Padomājiet paši - ja lidsabiedrības pilotu vai stjuartu streika dēļ nepaceļas neviena lidasabiedrības lidmašīna, kas notiek pēc tam?
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Vai Ziemassvētku dāvanas jau esi sagādājis?

Kopā nobalsojuši: 566

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Veselība

Vairāk Veselība


Dārza Diena

Vairāk Dārza Diena


Senioru Diena

Vairāk Senioru Diena


Dienas padomi

Vairāk Dienas padomi


Būve un interjers

Vairāk Būve un interjers


Cits

Vairāk Cits