Toreiz naudas nebija. Mums, bērniem, vispār naudas nebija. Kabatas naudu nevajadzēja - skolā visi ēdām pie viena galda. Bērnībā audzēju istabas puķes. Tajā vecumā klusās sarunas ar augiem man pārauga fanātiskās rūpēs. Un, ja sasodītie cāļi, kurus arīdzan mīlēju, apknābāja lapas, kad nesu savus augus lutināt saulē, tad dusmojos uz sevi par savu nolaidību. Tik daudz man toreiz nozīmēja šīs puķes, kuras tagad bieži vien nīkuļo un alkst pēc ūdens. Bija īpašs laksts - manā valodā - palma. Ziedēja cauru vasaru. Bet, lai to vairotu, sēklas vajadzēja ievākt rudenī. Īstajā laikā iesēt un tad gaidīt, kad dīgs. Tukšā siļķu bundžā sadīga, ka biezs. Vajadzēja retināt. Jau labu laiku pirms 8.marta svētkiem bija skaidrs, kura būs izredzētā mātei. Māla puķu podā iecēlu visdzīvīgāko. Kautrīgā sveikšana nāca ar vilšanos. Viņa daudz vairāk bija gaidījusi no tēva. Skaidrs, vīriešu un sieviešu svētki. Bet traktoristam bija īpaša daba, jo vispirms kotletes, tad televizors. Viss pārējais, ja sanāk laiks. Bet laika nesanāca. Tajā dienā puķes viņai atnesa kaimiņš. Mans augs nīkuļoja. Un, kad sapratu, ka tā nav palma, bet visdzīvīgākā nezāle, šķita - zaimošana, jo mātei pienākas vislabākais. Lakstu izrāvu. Neviens netaujāja, kur tas ir.
Draudzene stāsta, ka arī viņas ģimenē vienmēr bijušas īpašas rūpes par māti. Māte mājās nākusi vēlu, daudz strādāja, audzināja divus bandītus - pēc kaimiņu domām. Tajā dienā draudzenei bija pieci gadi, brālim par diviem vairāk. Abi šrubēja māju. Šrubēja tikai tāpēc, ka ir astotais marts. Neveikli tika nomizoti kartupeļi un sagriezti salāti. Tās bija īpašās vakariņas sievietei, kura katrā ģimenē ir tikai viena. Vienīgajai sievietei pienākas arī ziedi. Nekā cita nav bijis kā tikai sniega ziedi kaimiņu sētā. Tumsā tos savākt pavisam viegli, neviens neredz. Milzonīgā vāzē ik pa gabalu tie tika izretināti gluži tādā pašā attālumā, kā stāda kāpostus laukā, lai aug griezdamies. Glīti tas nebija. Pārsteigums gan izdevies, pārnākusi un kādu laiku klusējusi. Arī kaimiņiem vēlāk atcirta, ka nekā nezina par izbradātajām sniegpulkstenītēm viņu sētā. Lai atstājas!
Dīvaini, šie svētki arī tagad man vairāk asociējas ar māti. Tad atminos un skaidri redzu, kā sieviete alkst ziedu no vīrieša. It kā tā būtu vienīgā diena, kad īsti vīri drīkstēja atļauties aplidot. Dzirdēts, ka tagad ir citādi, ziedus vīrieši sievietēm nesot biežāk. Un diemžēl bērniem to neaizpildīt.
*
Jauna Privātās dzīves diskusija - Astotais marts
Vairākums svētku, kas Latvijā tika svinēti padomju laikā, tagad - gandrīz 20 gadu pēc neatkarības atjaunošanas - pamazām izzuduši paši no sevis. Politiski motivēts un kūdīts, vēl uz urrā iet vienīgi 9.maijs. Toties Starptautiskā sieviešu diena ir vienīgie svētki, kas atgriežas bez kūdīšanas - pašas sabiedrības rituālos. Tai vairs nav padomju politiskās pieskaņas, taču šī diena īsti nav pārņēmusi arī to līdztiesības un feminisma ideju, kas 8.martam raksturīga daudzās Rietumeiropas zemēs. Pie mums šie ir izteikti sievišķības svētki. Bez demonstrācijām un lozungiem. Toties ar kūkām, šampanieti un puķēm. Saposušās, priecīgas sievietes un vīrieši. Vēl 90.gados 8.martu svinēja galvenokārt Latvijas krievu kopiena, bet latvieši tos nicīgi dēvēja par tulpju audzētāju svētkiem. Taču pēdējos gados svin kā vieni, tā otri. Piemēram, pērn - 47% latviešu un 62% cittautiešu (TNS dati). Kāpēc jūs svinat/vai nesvinat 8.martu?
Rakstiet: [email protected] vai Diena, Mūkusalas iela 15, Rīga LV-1004