Netālu no Vecāķiem marta pēdējā nedēļā par roņa zobu asumu dabūja pārliecināties divi puiši - 1990.gadā dzimušais Sergejs un 1992.gadā dzimušais Dmitrijs. Atsaukušies uz kāda vīrieša aicinājumu, viņi devās palīgā iedabūt roni atpakaļ jūrā, taču rezultātā paši bija spiesti meklēt medicīnisko palīdzību - ronis pamanījās abiem iekost rokā. Ledus maz, roņi klāt
Pāris desmit gabalu jau ir atrasti, un kādu nedēļu droši vien tiks atrasti vēl daži, - vaicāts par roņu atrašanas gadījumiem Latvijas jūras piekrastē, stāsta Valsts vides dienesta Jūras un iekšējo ūdeņu pārvaldes direktors Nikolajs Liskins. Visi atrastie bijuši pelēkie roņi Halichoeros grypus, lielākā no divām Latvijas ūdeņos regulārāk konstatētajām roņu sugām. Otra suga - pogainie roņi - pašlaik Latvijā faktiski neesot sastopami.
Pirms gadiem desmit Latvijas piekrastē atrada vidēji 30-40 roņu sezonā. Roņu atrašanas biežumu piekrastē ietekmē tas, cik daudz ledus ziemā bijis jūrā. "Bargajās ziemās, kad viss Rīgas jūras līcis aizsalst un roņu mazuļi dzimst tālu projām, to mūsu piekrastē tikpat kā nav," stāsta zoologs Valdis Pilāts, kurš roņus pētījis jau pagājušā gadsimta beigās. Ja ledus ir maz vai nav nemaz, pelēkie roņi ir klāt. Pogainie vairs ne. Pa kādam pogainajam vēl piedzimst arī Rīgas līča ziemeļdaļā ap Kihnu salu. Šīs sugas roņiem tomēr vajag tā saucamo stabilo ledu, peldošais tiem neder, stāsta V.Pilāts: "Nav izslēgts, ka tad, ja ledus nav, pogainie roņi vispār nedzemdē." Turpretim pelēkais ronis var dzemdēt arī uz saliņas. Lai gan Latvijas piekrastē nav reģistrēts neviens pelēkā roņa dzimšanas gadījums, teorētiski tas ir iespējams. Tas gan būs tikai izņēmums, kas pierāda likumsakarību: ronim te nav jābūt. "Visi roņi, kas te krastā parādās, ir atpeldējuši no ledus vai igauņu saliņām," stāsta V.Pilāts. Kad ronis sāk patstāvīgās dzīves gaitas, viņš klimst riņķī pa jūru. 90.gadu sākumā, kad roņus Igaunijas salās iezīmēja, reiz viens iezīmēts ronēns vēl baltajā tērpā pēc īsa brīža tika atrasts Latvijas piekrastē. "Šis gadījums rādīja, ka Rīgas jūras līcis roņiem ir tikai tāda mērena peļķe, ko viņi var šķērsot vienā stiepienā," atceras Pilāts. Pēc piedzimšanas ronēns nedēļas trīs intensīvi barojas ar trekno mātes pienu, lai uzkrātu taukaudu slāni. Tikmēr no aukstuma uz ledus vai cietzemes viņu pasargā baltā pūka (sākot patstāvīgu dzīvi ūdenī, pūka vairs neder). Ja kādu iemeslu dēļ ronēns taukaudus nav uzkrājis pietiekami daudz, viņam salst un tāpēc viņš nāk krastā. "Normāli ronim nevajadzētu nākt krastā. Ja viņš nāk, tad kaut kas ar viņu nav kārtībā," uzskata V.Pilāts, pieļaudams niecīgu varbūtību, ka šo krastā atrasto starpā var būt arī pilnīgi veseli roņi.
Aprīlī un maija sākumā pieaugušie roņi maina apmatojumu, tad tiem patīk pagulšņāt krastā, taču kopumā gulšņāšana nav roņu dzīves nepieciešamība, atskaitot mazuļu dzemdēšanas laiku. Pārējā laikā ronis var mēnešiem ilgi atrasties ūdenī un atrast tur visu dzīvei nepieciešamo.
Labāk neaiztikt
Ja ronis atrasts krastā, labākais, ko cilvēks var darīt, ir dzīvnieku neaiztikt. Pirmkārt, tas ir diezgan bīstami, jo ronim ir asi zobi. Daži sistemātiķi roņus pat iekļauj plēsēju kārtā. Taču, saskaroties ar roni, var dabūt arī nepatīkamākas lietas par kodumu, brīdina N.Liskins: "Šiem roņiem var būt dažādi vīrusi, kas cilvēka organismā spēj "klusi un mierīgi" dzīvot ļoti ilgu laiku, pat ilgāk nekā desmit gadu, un tad aktivizēties un ietekmēt cilvēka organisma stāvokli." Šāda aina novērota cilvēkiem, kuru darbs bijis saistīts ar roņiem. Tāpēc, ja tomēr ir vēlēšanās roni pārvietot, tas jādara cimdos un zābakos. Ja ronis nav ievainots un to neapdraud suņi vai cietsirdīgi cilvēki, tad tas pēc neilga laika pats dosies ūdenī. Nav nepieciešamības roni barot un pārvietot. Ja roņu mazulis tomēr ir savainots vai apdraudēts, tad jāziņo Valsts vides dienestam pa tālruni 29149594, tas iespēju robežās organizēs roņa pārvietošanu tālāk no apdraudējumiem vai nogādāšanu Rīgas Zooloģiskajā dārzā, kur par roņiem rūpējas pieredzējuši speciālisti. Ja dzīvnieks krastā atrasts miris, jāinformē vietējā pašvaldība.