Bānītis meklē sliedes
Skaista ir Vidzeme, tomēr, braucot uz to no Rīgas, grūti tikt vaļā no sajūtas, ka dodies nepareizajā virzienā. Cilvēkam dabiska ir tiekšanās pēc saules gaismas un siltuma. Ne velti pat Vidzemes lielākie dzejnieki ir sapņojuši par zemi, "citronas kur zied", arī tad, ja skarbā dzīves realitāte spiedusi viņus meklēt gara gaismu ziemeļos, Tērbatā. Arī mūsdienās sociālie antropologi ir novērojuši — ja vien cilvēkam būs brīva izvēle, viņš dosies, kur siltāks (Īrija, Turcija), un pretēja virziena izvēle gandrīz vienmēr ir saistīta vai nu ar vēlmi apiet nodokļu — maksājumus (Abramoviča tiekšanās pēc Čukotkas gubernatora amata), vai ar nenobriedušas psihes un pārprastu identitātes meklējumu izpausmēm (tā sauktās ziemeļpola ekspedīcijas).
Protams, Vidzeme ir ne tikai skaista, bet arī vilinoša. Tur ir pat tāds brīnums kā Gulbenes —Alūksnes mazbānītis. Bet vai bagātajā Kurzemē nekā tāda nav? Ir gan, un pat vairāki. Drīz vien ar mazbānīti te varēs braukt ne tikai Ventspils Piejūras brīvdabas muzejā, bet arī netālu no Valdemārpils. Šā mazbānīša atjaunotājs puspajokam mudina savas lauku sētas apmeklētājus nākamreiz paķert līdzi kādu sliedi, lai lieta ātrāk iet uz priekšu. Tiesa, maršruts nebūšot pārāk garš, bet mūsdienām jau mirkļa iespaidi piestāv labāk, jo viss, kas ir garāks par mirkli, uzreiz apnīkst.
Tas gan attiecas tikai uz baudītāju, ne izpriecas piedāvātāju — Kauliņu māju saimnieks Latvijas Amatniecības kameras meistardarbnīcas Zeļļi vadītājs Igurds Baņķis savu sētu kopj jau divdesmit gadu. Pa šo laiku te ir paguvuši viesoties daudzi. Apbrīnojamākā lieta šajā sētā ir meistara enerģija. "Pa kuru laiku viņš to visu paspēj?" jautā ne tikai ciemiņi, bet arī tie valdemārpilieši, kas Igurdu pazīst jau ilgi. Viņš pats savukārt skaidro, ka tieši to arī vēlas saviem viesiem dot vispirms — ticību, ka savu sētu sakopt ir iespējams ne tikai ar lielu naudu.
Stārķi un amūri
Ceļš līdz Valdemārpilij ir, tā sakot, konvencionāls līdz pat pagriezienam uz Talsiem. Te uzreiz sākas viena no stārķainākajām ceļmalām Latvijā, gandrīz uz katra staba pa ligzdai, un arī uz tiem stabiem, kuru galā ligzdas nav, stāv pa stārķim. Ja gribat kādam ārzemniekam rādīt viņa valstī tikpat kā nesastopamo stārķi, brauciet uz šejieni, te tie ir ar garantiju.
Pilsēta Sasmakas ezera krastā lepno Valdemārpils vārdu nes kopš 1926.gada. Te Lielajā ielā 27 atrodas Igurda Baņķa meistardarbnīca, kurā tiek mācīti skolnieki un kurā tapis arī viņa mazbānītis, triju puišu diplomdarbs. Makšķernieka skatiens brīdi pakavēsies pie Sasmakas ezera, zinot, ka tajā iedzīvojušās "zemūdens govis" — iespaidīgie zālēdāji baltie amūri, kuri var izaugt gandrīz tikpat lieli kā karpas.
Tūkstoš ideju
Vienas dienas ceļiniekam cerības noķert amūru gan ir stipri niecīgas, tāpēc dodamies tik uz priekšu, taisni izbraucam cauri Valdemārpilij un braucam, kamēr ieraugām ceļa zīmi "Ārlavas luterāņu baznīca", un tad pirmajā kilometrā ir Kauliņi, sēta, kuras saimnieks bez ciemiņiem nemaz nevarot dzīvot, jo sarunas ir viens no viņa enerģijas iegūšanas avotiem. Iebraukuši mašīnu stāvvietas laukumā, priekšā ieraugām moci Kawasaki VN1500, un tad nāk arī Igurds, notetovējies, kā īstam rokerim klājas, taču vaigā daudz simpātiskāks nekā stereotipisks rokeris. Motokluba Savējie biedrs nupat atgriezies no Baltkrievijas, kur motobraucēju saieta dalībniekus sveicis pats baltkrievu Baķka.
Nākamais, kas iekrīt acīs, ir malkas krāvumā izveidotās ailes ar tajās iekārtiem puķupodiem. "Kad redzu, ka saimnieks tā sakrāvis malku, man nemaz tālāk nav jāiet," ienācis Kauliņu sētā un ieraudzījis puķaino malkas krāvumu, esot teicis Imants Ziedonis. Kauliņi ir saņēmuši vairākas atzinības kā sakoptākā lauku sēta, 2001. gadā arī konkursa Gudrības centrs lauku sētā Lielo tencinājumu un iekļauti Talsu tūrisma ceļvedī. Kad mēs ierodamies, ciemiņu nav, taču dažu labu dienu, piemēram, pagājušā gada Puķu dienās, te bijuši seši simti.
1936.gadā celto koka stāvbūves ēku Baņķis atpircis no radiem un kopā ar ģimeni saimnieko te kopš 1989.gada. Ko tūrists Kauliņos ierauga? Koptu sētu. Mājā greznas Baņķa slavenās mēbeles, laukā trīsarpus hektāru perfekta zāliena un dažādu augu grupas, šķūni, kurā Baņķis bērniem māca amatniecību, un neskaitāmus interjera un eksterjera sīkumus jeb savas sētas iekārtošanai patapināmas idejas. "Nerādu jau to kā daiļdārzu vai ko tamlīdzīgu, bet iedrošinu citus darboties līdzīgi," Baņķis atklāj kādu Latvijā daļēji aizmirstu patiesību — sētas un lauki ir jākopj.
Aiz šķūņa stāv arī meklētais koka bānītis. Oriģinālie Ziemeļkurzemes bānīši nav bijuši no koka, taču Kauliņu koka bānītis ripos. To dzīs uz priekšu elektromotors. "Tā būs mana Disnejlenda," Baņķis stāsta, ka saliks neona gaismas un dažādas skaņas. Galvenā problēma ir sliedes. 250 metru Baņķim jau ir, vēl 600 metri vajadzīgi. Tad Kauliņu viesi varēs vizināties gandrīz kā senos laikos, kad Ārlavas pagastā gājuši divi mazbānīši: viens 1921.gadā gar Ārlavas baznīcu, kas labi redzama no Kauliņiem, otrs 1932.gadā pa maršrutu Roja—Valdemārpils—Talsi. Baņķa piedāvāto koka suvenīru skaitā ir arī svilpes dažādās vilciena svilpju skaņās.
***
Latvijas Amatnieku kameras
meistardarbnīcas Zeļļi vadītāja, mēbeļu galdnieka un kokgriezējmeistara Igurda Baņķa sēta Kauliņi. Vairākas reizes atzīta par sakoptāko sētu.
Valdemārpils lauku teritorija, ceļš Valdemārpils—Roja, pagrieziens uz Ārlavas luterāņu baznīcu.
Tālr.29 430282.
Apskates objekti Kauliņos
1936.gadā celta ēka;
plašs daiļdārzs un atpūtas zona;
oriģināli Igurda Baņķa amatnieku izstrādājumi;
koka mazbānītis — Ziemeļkurzemes mazbānīša makets: lokomotīve un vagons ar bērnu sēdvietām.
Apkaimē
Ārlavas luterāņu baznīca (viena no lielākajām lauku baznīcām Kurzemē).
Popervāles muižas drupas.
Pa ceļam
Stārķu ligzdas aiz Rīgas—Ventspils šosejas Talsu pagrieziena.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.