Šopavasar, mācību gada izskaņā, apmeklēju 4.klašu vecāku sapulci Rīgas skolā, kurā mācās arī manas dvīnes. Skolas psiholoģes vēstījums par gaidāmajām pārmaiņām bērnu uzvedībā un interesēs, pārejot no sākumskolas uz pamatskolu, tobrīd šķita nedaudz pārspīlēts. Grūtības audzināšanā taču asociējas ar 13-17 gadu veciem pusaudžiem.
Tomēr jau vasaras sākumā manīju, ka manas meitas ir mainījušās. Kļuvušas mazrunīgas, noslēpumainas. Pārspīlētu uzmanību pievērš savam izskatam. Lielākā daļa drēbju vairs nekam nederēja - svārki par gariem, bikšu gali par platiem, apģērba krāsas par spilgtām. Ideālais tonis - melns vai tumši brūns. Vēlams, lai apģērbu dekorētu miroņgalvas.
Patlaban, ziemai tuvojoties, meitenes nav pierunājamas nomainīt kedas pret siltākiem apaviem. Kedas gluži ar varu jāņem nost! Citu veidu apavi netiek atzīti. Kad es rājos, sēž sapūtušās vai izliekas neko nedzirdam, klausoties mūziku caur mobilā telefona austiņām. "Es jūsu vecumā vēl papīra lellēm kleitas zīmēju, nevis par savu apģērbu satraucos!" neizpratnē iebilstu.
Hormoni vai kultūra?
Daudziem vecākiem par nožēlu viņu atvašu bērnības periods sarūk, arī bērniem dzīves ritms kļuvis ātrāks. Rietumu psihologi šim vecumam devuši jaunu apzīmējumu - agrīnie pusaudži (angļu val. - preteen).
Sociālantropoloģe Aivita Putniņa skaidro: tas, ka 10-12 gadu vecumā bērnu intereses sāk līdzināties pieaugušo interesēm, nav tik daudz skaidrojams ar bērnu fizioloģisko nobriešanu, bet gan ar kultūras ietekmi. Mūsdienās šī vecuma bērni ir pakļauti daudz lielākai informācijas plūsmai - TV, internets, tīņu prese. Iepriekš tāda nav bijis nevienai citai paaudzei, tāpēc vērojama šī vecuma agrā socializācija. Tas, vai bērnības gadi saruks vai paildzināsies, lielākoties atkarīgs no ģimenes - kāda vērtību sistēma ir vecākiem, kā viņus ietekmē masu kultūras spiediens un kādu piemēru viņi rāda savām atvasēm.
Aivita Putniņa atzīst, ka viņas nu jau piecpadsmitgadīgo meitu, kurai agrīnie pusaudžu gadi aiz muguras, tā dēvētā pusaudžu krīze nemaz īsti nav skārusi. Meitenei ir savas noturīgas intereses, tāpēc ar apģērbu vai īpašu fanošanu par tīņu elkiem nav aizrāvusies. Šīs izpausmes bērniem parasti saistītas ar vēlmi iekarot popularitāti starp vienaudžiem. Antropoloģe gan atzīst, ka dzīšanās pēc popularitātes radītais spiediens dažās skolās izteikti vērojams jau jaunākajās klasītēs.
Nemoralizēt
Aizliegumi un nosodījums nav labākais veids, kā vecākiem runāt ar agrīno pusaudzi, uzskata Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas psiholoģe Marija Sorokina. Viņa šoruden skolēnu brīvlaikā uzaicināta par šo tematu runāt Cēsu pilsētas domes konferencē "Roku rokā bērnu atbalstam". Psiholoģe novērojusi, ka agrīno tīņu vecākiem bieži vien šķiet - viņi labi izprot savus bērnus, taču pētījumi pierāda, ka pašu skolēnu viedoklis ir pretējs. Vecāku aizņemtība, neiedziļināšanās bērna problēmās rada to, ka bērni nevēlas vai baidās viņiem uzticēties. Nereti vecāku uzkliedzieni par sliktāku atzīmi nedod bērnam iespēju paskaidrot, kāpēc šāda atzīme saņemta. Arī attiecību trūkums ģimenē pieaugušo starpā neiemāca veidot attiecības ar vecākiem un pat starp brāļiem un māsām. Visbiežāk šā vecuma bērni sūdzas, ka mājās jūtas vientuļi. Labākais veids, kā kliedēt vientulību, ir draugu meklēšana internetā.
Psiholoģe pauž - tas, ka 10-12 gadīgie vēl šķiet maziņi vai arī - jau pietiekami nobrieduši, visbiežāk rada aplamu priekšstatu, kā viņi jūtas patiesībā. Vislabāk, ja par to bērni pastāsta paši, taču nav nemaz tik viegli atrast ceļu, kā komunicēt ar savu vēl nesen klēpī auklēto mīluli.
Neefektīva būs klaju norādījumu un padomu izteikšana. Tieši ieklausīšanās ir viens no labākajiem komunikācijas veidiem ar šī vecuma bērnu. Tas, ka jau šai vecumā bērns nebaidīsies paust savus uzskatus un izjūtas, pavērs savstarpējās sapratnes ceļu arī uz turpmākajiem spurainajiem pusaudžu gadiem. Tāpēc nevajadzētu steigties ar iebildēm, tā vietā ieturēt pauzi, izrādīt, ka pārdomājat viņa sacīto. Vislielākā kļūda ir censties sarunu pārvērst moralizēšanā. Vecākiem izrādot savu varu ("Es tev aizliedzu to valkāt", "Tev mani jāklausa!"), klaji paužot nosodījumu, topošais pusaudzis pieņems lēmumu ar vecākiem turpmāk neapspriesties. Jo nav vērts izteikt savu viedokli, ja tas netiek uzklausīts.
Attiecībām par labu nenāks arī sarkasms un nosodījums, piemēram, "Šādā apģērbā tu izskaties briesmīgi, melnas drēbes valkā vecas tantiņas!" Tad jau labāk pastāstīt, ka apģērba toņi jāpiemeklē attiecīgajai ādas, matu, acu krāsai.
Ja tomēr nepieciešami zināmi aizliegumi vai ierobežojumi, jāpaskaidro to iemesli. Ja iebilstat pret pieaugušo skatījumā šim vecumam pārāk nepiedienīgu ģērbšanās stilu (mini svārki), pārrunājiet, kā šāds izskats var apdraudēt bērna drošību (cilvēku ar neķītriem nodomiem intereses piesaistīšana) vai veselību.