Blondīnes publiskais skrējiens
Sieviešu solidaritāte
Mani skriešanas pirmsākumi meklējami šogad Nordea Rīgas maratona piecu kilometru distancē, ko noskrēju aptuveni pusstundā bez īpašas steigšanās un piepūles. Pirms skrējiena man likās, ka pieci kilometri ir daudz, savukārt pēc maratona —, ka tas bija ļoti viegli un nu tik sākšu regulāri vismaz reizi nedēļā skriet, lai nākamgad noskrietu 20 kilometrus. Vienreiz arī paskrēju. Bija vienmuļi un garlaicīgi.
Par laimi, man ir skrienoša kolēģe, kas pamudināja pieteikties O"Kartes nakts skrējienam, kas notika tepat Rīgā. Distance bija pa Valdemāra ielu, pāri Vanša tiltam un atpakaļ līdz Kongresa namam. Gaidītās dienas vakarā gan spēka bija maz, gribējās gulēt un nežēlīgi sāpēja galva. Nolēmu neskriet. Bet mana kolēģe Marija bija jau sagatavojusi parūkas — melno sev un blondo man, turklāt sarunājusi atbalsta komandu — draudzeni, kas mūs pirms skrējiena nofotografēs. Grūti bija atteikt šādai sieviešu savienībai, un es nolēmu doties ārā no mājas ar visu sāpošo galvu.
Pareizā kleita
Galvassāpes mani piemeklē reti, tāpēc vairāk domāju, kā pie savas parūkas labāk ģērbties, cerot, ka galva ar laiku pierims. Skaidrs, ka skriešanas apavus ar kurpēm aizvietot nedrīkst, bet kleitu gan varētu uzvilkt. Par laimi, man atradās viena ar stingru augšdaļu, kas sieviešu dzimtes skrējējām ir aktuāla lieta, taču plīvojošu vidukļa un svārku daļu, kas ļautu brīvi kustēties. Skrējiena laikā kleita izrādījās pat ļoti piemērota sportiskām aktivitātēm, jo viss turējās savās vietās un nekas nekur negrauza un nesvīda. Sākumā aizmirsu par parūku un galvassāpēm, taču abas sevi atgādināja pietiekami ātri. Galvai bija karsti, likās, ka vienā punktā mani deniņi vienkārši pārsprāgs, stipras sāpes neļāva domāt ne par ko citu. Pat nejutu, ka kājas nes uz priekšu, tikai ik pa brīdim nācās pagaidīt skriešanā daudz pieredzējušāko kolēģi, kas bija pārsteigta — kur gan es tā traucos, jo skrienam taču jautrībai. Viņa nodomāja, ka esmu ātrāka, un gribēja, lai skrienu pa priekšu. Taču man vienkārši galva lika kājām kustēties, lai ātrāk nokļūtu miera stāvoklī, tā dzina mani uz finišu. Finišējām pēc 26 minūtēm, kas galīgi nav slikti, ņemot vērā, ka Marija pa ceļam paklupa kādā asfalta bedrē un nokrita un mēs vēl paspējām uzdejojot pie mūzikas pultīm.
Esmu gudros pētījumos salasījusies, ka sevī var vairot pozitīvismu, vienkārši smaidot. Arī bez iemesla. Jo smadzenes sapratīs, ka priecājamies, un sāks izstrādāt laimes hormonus. Vismaz tā teorētiski būtu jābūt. Tad nu es arī smaidīju bez mitas, jo apkārt taču bija lielā jautrība, mūzika, 5000 skrējēju jautros tērpos un galvenais — daudz, daudz fotogrāfu un visi taču zina, ka blondīnes, ieraugot fotoaparātu, vienmēr smaida!
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.