Cilvēki neārstējas, jo nav naudas. Ko darīt?

Ja nekas pašreizējā situācijā nemainīsies, strauji pieaugs to cilvēku skaits, kuri saslimšanas gadījumā ārsta izrakstītos medikamentus ignorē vai arī medicīnisko palīdzību nemeklē vispār līdz nākas izsaukt neatliekamo palīdzību, kas rada papildu izdevumus šai veselības aprūpes jomai. Turklāt pacienti, kuri nespēj iegādāties medikamentus un neapmeklē ārstu, var kļūt par hroniskiem slimniekiem vai pat invalīdiem, kuru ārstēšana un uzturēšana (kopšana, pabalsti u.c.) valstij  izmaksā daudzkārt dārgāk.

Atliek arī daļēji kompensējamo zāļu iegādi

Veselības ekonomikas centra (VEC) speciāliste Laura Lapiņa apstiprina, ka kopš valsts samazināja  zāļu kompensācijas apmēru, unikālo pacientu skaits ir samazinājies tādās diagnozēs, kā, piemēram, elpošanas un gremošanas sistēmas slimību, osteoporozes, sirds išēmisko slimību gadījumā, kas varētu liecināt, ka šiem pacientiem ir grūti nosegt savu līdzmaksājuma daļu un tāpēc zāļu iegādi viņi vispār atliek. Tajā pašā laikā novērots, ka pieaudzis unikālo pacientu skaits tajās diagnožu grupās, kurās netika samazināts kompensācijas apmērs, saglabājot to 100%  apmērā, piemēram, glaukoma, audzēji, cukura diabēts, pacienti pēc stenta ievietošanas. VEC pārstāve uzskata, ka būtu atbalstāms kompensācijas apmēru palielinājums vismaz līdz iepriekšējam līmenim, lai gan jāņem vērā kopējais ierobežotais veselības nozares budžets, līdz ar kuru ir ierobežots arī zāļu iegādes kompensācijas sistēmas budžets.

Kā atzīst Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas SUSTENTO valdes locekle Iveta Neimane, par to, ka pie mums daudzi cilvēki neārstējas, liecina arī tas, ka Latvijā kopējais zāļu patēriņš ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā. Latvijā viens iedzīvotājs medikamentiem tērē apmēram līdz simt eiro gadā, savukārt citās Eiropas valstīs vidējais patēriņš ir līdz trīssimt eiro. Tieši organziācija Sustento ir aktivizējusi sabiedrībā diskusiju par nepieciešamību nodrošināt to, lai valsts pacientiem apmaksātu visas recepšu zāles 80% apmērā, saglabājot iespēju atsevišķu diagnožu slimniekiem saņemt 100% vai 90% kompensāciju par zāļu iegādi. Līdz ar to visas recepšu zāles (gan tās, kas pašlaik jau tiek daļēji kompensētas, gan tās, kas netiek kompensētas) tiktu kompensētas vismaz 80% apmērā. Tātad - līdztekus atjaunojot medikamentu kompensācijas procentus tādā līmenī, kāds tas bija līdz 2009.gada 1.martam-  recepšu zāles tiktu kompensētas vai nu 100% , vai  90% (kā atsevišķām diagnozēm līdz 2009. gada 1.martam), vai 80% apmērā. „Jāatzīst, ka šāda prakse pastāv citur, un Eiropas Savienībā (ES) ir ieviesta jau sen, to nesaistot pat ar iedzīvotāju pirktspēju”, atgādina Iveta Neimane.

Papildinās kompensējamo medikamentu saraksts

Atbildot uz jautājumu, vai valstī tiek veikta uzskaite, cik no ārstu izrakstītajiem kompensējamiem medikamentiem tiek iegādāti, cik recepšu paliek neizpirktas, L. Lapiņa skaidro, ka šādi dati netiek vākti. L. Lapiņa norāda, ka VEC regulāri veic kompensējamo zāļu sarakstā (KZS) jau iekļauto medikamentu cenu analīzi, salīdzinot ar cenām citās Eiropas Savienības valstīs, kā arī   terapeitiskās efektivitātes analīzi, balstoties uz jaunāko zinātnisko pētījumu datiem. Tas sniedz iespēju panākt cenu samazinājumu KZS jau iekļautajām zālēm, samazinot arī pacienta līdzmaksājumu. Tā, piemēram, no 1. janvāra līdz 1. jūlijam VEC ir panācis cenu samazinājumu no 2 % līdz 51 % kompensējamo zāļu sarakstā iekļautajiem 323 medikamentiem. Šis zāļu cenu samazinājums sniegs iespēju 2010. gadā zāles saņemt plašākam pacientu lokam par aptuveni 1,2 miljoniem latu. Tātad kompensētos medikamentus varēs saņemt arī tie pacienti, kuriem pienākas valsts kompensētie medikamenti, taču kuri šo valsts atbalstu nevarēja saņemt tāpēc, ka ārstu budžetos, kas tiek noteikti atbilstoši valsts izdevumiem zāļu kompensācijai, nauda šim mērķim visiem pacientiem nepietika. Jāatgādina, ka trūcīgiem pacientiem un pacientiem, kuru ienākumi ir līdz 120 latiem mēnesī,  tiek pilnībā apmaksāts lētākais līdzvērtīgas efektivitātes medikaments attiecīgajā zāļu grupā pat 75% un 50% kompensācijas gadījumā.

Lai saņemtu minētos atvieglojumus, pacientiem, dodoties pie ārsta, uz aptieku pēc zālēm vai ārstējoties slimnīcā, jāuzrāda pašvaldības, kuras teritorijā ģimene (persona) deklarējusi savu dzīvesvietu, sociālo dienestu izsniegta izziņa, kas apliecina attiecīgo personu tiesības saņemt veselības aprūpes pakalpojumus vai kompensējamās zāles.

Neārstējas cilvēki darbspējīgā vecumā

Lauku ģimenes ārsts Mārtiņš Balodis, kura prakses vieta ir Cīrava (Liepājas rajons), uzskata, ka valstij vairāk jāpievērš uzmanību darbspējīgo iedzīvotāju veselības aprūpei. M.Balodis stāsta: „Laukos pensionāri nereti ir tie turīgākie, jo viņiem ir regulāri ienākumi, viņi no daudz kā atsakās, taču atlicina naudu medikamentiem, kamēr pieaug to gados jaunāko cilvēku skaits, kuri nenāk pie ārsta, jo pastāvīga darba nav un arī ienākumu tikpat kā nav. Nav pat par ko atbraukt līdz ārstam un samaksāt pacienta nodevu - vienu latu. Es jau tāpēc neatsakos pacientu pieņemt, viņš tā arī paliek to latu parādā, bet skaidrs, ka arī manis izrakstītās zāles viņš nenopirks. Tā rodas situācijas, ka atnāk jau ar tik tālu ielaistu kaiti, ka atliek vien izsaukt neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādi, kas sniegs palīdzību bez maksas, vai arī aizvedīs uz slimnīcu bez maksas. Nesen, piemēram, nosūtīju ar „ātrajiem” pacientu ar ielaistu flegmontu uz kakla – augonis bija sastrutojis tiktāl, ka uzlēkusi temperatūra un draudēja asins saindēšanās. Atnākt laikus pie ārsta pacients nebija uzdrošinājies naudas trūkuma dēļ.”

Ģimenes ārste Dzintra Homka, kuras prakses vieta ir Jūrmala, savukārt ierosina kompensēt medikamentus simt procentu apmērā invalīdiem, pensionāriem un hronisko slimību pacientiem. „Jāņem arī vērā, ka nereti ārstēšanās kursā ietilpst nevis viens, bet vairāki medikamenti, kas iedarbojas kompleksi, tāpēc pacientam vienlaikus jālieto visas izrakstītās zāles, nevis tikai lētākās, kurām sanākusi naudiņa. Uzskatu, ka mūsdienu farmācija ir ļoti augstā līmenī un spēj uzlabot pacienta veselības stāvokli un pagarināt dzīvildzi, tāpēc nevar pieļaut, ka cilvēks naudas trūkuma dēļ neārstējas,”, saka Dz.Homka.