Stāvam ceļa malā, stopējam mašīnas un lēnām pienāk sajūta, ka atgriezīsimies mājās. Ķermenis ir sācis ļauties patīkamam nogurumam un pienāk ceļojuma sāta sajūta. Preiļos mūs pārsteidz lietus un krusas kokteilis. Ieskrienam zem benzīntanka nojumītes, vēl mazliet pabrīnāmies par dabas sagādāto pārsteigumu un mums jau laipni uzsauc simtgadīga večiņa, kas aicina mūs pavest uz priekšu. Māmuļa brauca kopā ar mazdēlu mūsu vecumā, skaļi un jaudīgi skanot ''Prodigy'' dziesmām. Vēlāk mūs uzņēma mācītājs, kas diezgan ātri un manevrīgi vadīja savu busu. Svētaistēvs mums piedāvāja arī maizi, un šeit nu ir jāatzīstas godīgi – sanāca sameloties, ka ēst negribam, un smaidīgi apliecināju, ka viss kārtībā. Tāda, lūk, tā latviešu sasodītā mentalitāte ir – kuņģis piespiedies pie mugurkaula, bet no sveša ēdienu neņem. Mūsu interesantais šoferis piedāvā izmest līkumu caur mežu un paņemt ogas. Mēs spīdīgām acīm piekrītam, jo no neplānotas ekskursijas atteikties prāts nenesās. Viss tieši tā arī notiek – paņemam meža vidū ogas un braucam uz Koknesi. Rodas jautājums – ja tas būtu vīrietis bez baltās apkaklītes,vai mēs tā darītu?
Kad sāk jau krēslot, mūsu pēdējais šoferis izrādās policijas mašīna, kurā brauc arī divi lieli, melni suņi. Policista kungs mūs aizved līdz vilciena stacijai un tēvišķā balsī mudina mūs braukt uz mājām ar vilcienu. Māņticības un noguruma iedvesmotas mēs dodamies mājās ar vilcienu. Īsi pirms pusnakts es nonāku Rīgā un ar pēdējo autobusu dodos uz mājām.
Ceļojums bija lielisks, kopā nobraukti 600 km un es personīgi nedēļas laikā iztērēju apmēram 40 Ls. Pārliecinājos, ka Latgalē cilvēkiem tomēr ir citas vērtību skalas, un uzņēmu daudz pozitīvu emociju. Ceļojuma plānu arī izdevās izpildīt, un vēl palika ko apskatīt nākošreiz. Izdevās norūdīties pret lietu un citām dabas parādībā, ar kurām mani vairs iebiedēt nesanāks.
Saku lielu paldies Agnesei Binderei, kas ar mani uzsāka šo ceļojumu, un Lainei - Sarmītes meitai, kas izturēja ar mani līdz beigām, un LMT par iespēju pastāstīt Jums par maniem piedzīvojumiem.