Dzīres postpadomju gaumē

padomju laikos bija nauda, bet nebija perces, tagad ir preces, bet nav naudas! cik garš tik plats! bet raksts pr elpojošajām vagīnām eksotisks (izlaksiet avīzē pilno rakstu!:))

Latvijā savukārt izdota grāmata " Padomju Latvija". Pašķirstot to, var atcerēties zilus eksotiskus brīnumus, kas notikuši Latvijā. Stāvēt 2-3 stundas garā rindā pēc " izmestām " desām vai apelsīniem ziemas salā - bija tikpat kā varoņdarbs. Rindai pienākot, ieradās visa ģimene 3-4 cilvēku sastāvā, jo preces svars vienai personai bija limitēts. Un kur nu vēl rindas intrigas un " līšanas bez rindas" vaktēšana - tikpat kā piedzīvojums, kad viens no rindas beigām pilnvarotais dežurēja rindas sākumā , raugoties, vai viena un tā pati māmiņa ar bērnu nenāca bez rindas iepirkties jau trešo reizi, vai kara veterāni, kuriem ar' nebija jāstāv rindā , atļāva pamīšus pirkt arī nepriviliģētam kārtējam pircējam no rindas. Parasti Tēvijas kara dalībnieki nāca un nāca vienā laidā, no viņiem pašiem izveidojās otra , mazāka rinda. Un visu laiku jāvaktē, ar kādu ieganstu kāds atkal lien bez rindas... Atnākot mājās no "rindā stāvēšanas darba" ar desu vai apelsīniem mana māmiņa jutās kā varone, kas izcīnījusi Vietas zem Saules kauju un varēja pabarot savu bērnu vai iepriecināt ar kādu eksotisku augli. Un kādi prieki bērniem bija, ja izpildkomitejas darbiniekiem atveda banānus un ja dažus varēja nopirkt arī parastie mirstīgie...Banānu mizas ilgi netika sviestas miskastē :-) Mana māmiņa pēc vates un higiēniskajām sieviešu precēm brauca uz ārzemēm - Lietuvu , jo Latvijā tās bija deficīts, mana krustmāte uz Mežaparka aptieku nesa ziedus un desu, lai dabūtu vienkāršas higiēnas preces. Par rindā stāvēšanu padomju laikā varētu uzrakstīt disertāciju, preču un produktu "izmešanai" veikalos bija noteikti laiki un kārtība. Klusais telefons: veikals no precēm tukšs, bet rinda jau stāv un cilvēki drūzmējas ! Pārdevējas bija bosi un dievi ! Kā lielāko atalgojumu pārdevējas par kādu izdarītu pakalpojumu paziņām pačukstēja, kad būs jaukās pārtikas pievedums un ... ziņa no mutes mutē aizgāja tālāk. Ziepju taloni, Rīgas pilsētas pircēja karte ar fotogrāfiju, Indijas šķīstošā kafija, piespiedu komunālie dzīvokļi, valodas jautājums, dzīvesvietas pieraksta jautājums... Tomēr vismaz gāzētie ūdens automāti uz ielām bija kaut kas jauks. 3,4 un 5 kapeiku transporta biļete, 5 kapeiku biļete uz Zoodārzu, Mežaparka slidotava mežā arī bija medus darvas mucā. Vārdu sakot strīpaini mums gāja, bet melno strīpu bija daudz vairāk. Ziniet, arī Padomju Latvijā bija padomju varas radīta sadzīves eksotika un zili brīnumi, par kuriem stāstot jaunajai paaudzei , ir mutes vaļā un platas acis! Raksta minētās Maskavas oligarhu erotiskās rotaļas nav nekas pret tautas izdzīvošanas māku un kluso telefonu Padomju Latvijā !