Taču kas pilsētas bērnam dobermanis? Rīgā tādi vai ik uz stūra, tikai sirsniņa tiem varbūt nav tik mīlestības pilna kā šim suņu vīram. Bērni skriešus steidz vispirms pie Vjetnamas melnās un baltās pundurcūciņas Žorika un Šurika. Tās labprāt ļauj pakasīt aiz auss. Kur vēl kaut ko tādu var piedzīvot? Citā aplokā ganās zemnieku saimniecības Dobuļi īpašnieka Vara Ķelpes lepnums - tikko no Čehijas atvestās mūsu pusei eksotiskās rudi raibās un sievišķīgi graciozās Somālijas aitas. Arī tās jau ielāgojušas, ka šai zemē katrs uz aploku nāk ar kārumu rokās, tāpēc tā ganīšanās notiek žoga tuvumā. Apmeklētāji, kuriem tīk putnu krāšņums, steidz uz lidoņu novietni. Zelta fazāns, uzpūtīgie tītari, kuplās kareivīgās bramas un vēl visādu šķirņu vistas, dažas pat melnas kā nakts, arī krāšņie pāvi rada baudu acīm. Varis putnus raksturo: "Te ir labākie no labākajiem, kas atvesti no pasaules izstādēm. Rūpe viena - putniem kaitīgs caurvējš un mitrums, visādi citādi viņiem nekas nevar kaitēt."
Labā maizē dzīvojošie putni un mājdzīvnieki liecina par Ķelpju
ģimenes sirsnīgo attieksmi pret dārza "eksponātiem". Pašlaik Dobuļu
autonovietnē iebrauc autobuss pēc autobusa - kur vēl tādus brīnumus
var redzēt pilsētas un arī lauku bērni? Pēc pastaigas bērni labprāt
izlēkāsies uz batuta. Noteikti atbraukšu šeit kādā izejamā dienā ar
mazo Madaru. Grāmatās jau nevar izlasīt par mīlestību, kas ir tik
tuvu, ka vajag tikai roku pastiept, lai izjustu tās siltumu.