Jubileja bez dāvanām. Nejēdzīgā tradīcija

Es arī nesaprotu, kādēļ tik kritiski. Uz grilla var sagatavot ne tikai rīdzenieces svilitāto gaļu un degošos taukus, bet gan ļoti garšīgus ēdienu, kā piemēru minot, kartupeļus mundierī, vai lasi follijā utt. Variantu ir daudz. Nevajag jau aprobežoties tikai ar veikalā nopērkamajiem šašlikiem. Fredi, nevajag jau uztvert burtiski, ka svinībās neko citu nedaram, ka tikai sēžam pie grilla un dzeram alu. Jūs tikai kritizējat, bet būtu tā vietā uzrakstījuši par savām svinību tradīcijām.

kāpēc tik kritiski - ja svarīgākais ir satikt draugus, tad galds/grozs/grils ir otršķirīgi.

Jā, ja tava svinēsana aprobežojas ar pasēdēšanu pie grilētām desiņām un alus, tad tas ir absolūtais primitīvisms lai neteiktu vairāk. Tie nav svētki.Ar desu un alu katrs var pasēdēt savā ķēķī

Taisnība, kas nu kuram tuvāks - citam (un vispār krietni daudziem mūsdienu Latvijā) bez grilētas, svilinātas gaļas un apkārtnes piesmirdināšanas ar degošu tauku dūmiem vispār nevienas viesības un svētki vairs nav īsti svētki, vasara nav vasara, un draugi nav draugi... :))

Ja Tavs "groziņš " aprobežojas ar cepumiem, tad tur nu vainīgos nav ko meklēt citur. Mēs parasti ar draugiem saskaņojam, kurš ko nesīs. Protams, ja rīko svīnības vakartērpos, tad ar gurķu burku nebūs līdzēts un nāksies vien meklēt dāvanu. Manai ģimenei un draugiem galvenais nav tā izrādīšanās ar dāvanām, kurš lielāku vai krutāku uzdāvinājis, vai sevis izrādīšana, bet gan draudzīga kopā pasēdēšana ar grillētām desiņām un alus. Mani draugi ir cilvēki, kuriem nav tā dāvana galvenā, bet gan tas, ka esi atnācis pie drauga ciemos- kaut vai tukšām rokām vai tikai ar puķi. Bet cilvēki jau ir dažādi, līdz ar to arī vēlmes dažādas. Tā teikt- kas kuram tuvāks.

Te nu būtu jāsaprot, ko sauc par ģimeni. Manā ''mazģimenē'' (es un mani bērni) jebkāda izrādīšanās ir gluži lieka, jo mēs labi zinām viena otras iespējas un arī pie dāvanām ir piedomāts labu laiku iepriekš, lai dāvinājums nestu pēc iespējas vairāk prieka. Bijušais vīrs (meitu tēvs) nes torti, kur spraust svecītes dzimšanas dienā vai kūku citās jubilejās, es taisu slavenos siera salātus, bet ar pārējo- kā iznāk. Galvenais ir kopābūšana. Turpretim ''lielģimenē'' ir krietni jāpiedomā, lai neierastos jau redzētā apģērbā, lai dāvana būtu gana dārga, lai dzimtas saietā groziņš būtu pilns ar kaudzi, lai visas būtu glītas un piedienīgas, jo lieka oriģinalitāte netiek atbalstīta, ak... Manā ģimenē ir dažas dāmas, kuras it visu zin labāk un kuras ir tā saucamā ''sabiedrības viedokļa'' paudējas pēdējā instancē. Ir jauki radinieki, kurus redzu labprāt un kuriem arī šī uzpūtusies dižmanība šķiet lieka, tomēr mainīt iesīkstējušos paradumus nav mūsu spēkos. Tā nu radu saiešanas apmeklēju iespējami retāk, izpelnoties bargu nosodījumu par ģimenes vērtību necienīšanu.

Ja nu es ko patiešām neciešu, tad tie, lūk, ir tie "groziņu" pasākumi! Uz svinībām, ciemiem vai citu pasākumu gribas iet svētku noskaņā, ar saskanīgu apģērbu un aksesuāriem, nevis stiept līdzi plastmasas kuli ar gurķu burku (vai vienalga ko citu). Un jau pirms iešanas gribas just patīkamu svētku noskaņu, nevis nervozi dragāt pa ikdienišķo lielveikalu, domājot, ko tādu lai nopērk, kas skaitītos pieklājīgi, nebūtu dārgs, nebūtu smags (ja tālu jāved), un būtu arī puslīdz ēdams un turklāt ne tāds, kas ātri sabojājas, ja netiks apēsts... (Nu, kādi varianti tad atliek? Protams, dažādi cepumveidīgie! Reiz gadījās būt vienas nevalstiskas organizācijas Ziemsvētku sanākšanā, kur VISI (ap 18 cilvēkiem) atnesa TIKAI dažāda veida cepumus, "sālsstandziņas" utml.. :) Labāk tādās reizēs samaksāt naudu un pasūtīt garšīgu ēdienu no kādas firmas!) Un ciemos - ja es eju neformāli apciemot vienu draudzeni, man, protams, nav problēmu paņemt kaut ko ēdamu, par ko zinu, ka tiešām ar prieku apēdīsim. Bet, ja tās ir viesības, tad atkal rodas jautājums - vai citi jau nebūs sanesuši to pašu; cik cilvēku tur vispār būs; vai pietiekami daudz cilvēkiem pietiks manis nestā ēdiena; vai nebūs nepieklājīgi, ja tiks tikai dažiem; un ja būs vairāk, vai nepaliks pāri, un vai galu galā man tas nebūs arī par dārgu?.. Labāk tiešām tērēt naudu par dāvanu, ko jubilārs vismaz var saglabāt par piemiņu vai arī praktiski lietot!

Mūsu ģimene nu jau vairākus gadus jubilāriem sametas vienai lielai dāvanai vai arī, piemēram, pa 5Ls katra ģimene( brālū un māsu ģimenes) un tad jubilārs pats nopērk, ko vēlas. Tā mums omīte aizbrauca jubilejas ceļojumā, es tiku pie ilgi kārotās zelta ķēdītes. Kad sanākam kopā jubilejās, diži lielo galdu netaisam- galvenais ir māsas ceptā kūka. Šogad svinēju apaļu jubileju. Aicināju draugus, bet ar piebildi- bez dāvanām, bet ar groziņu. Protams arī pati klāju galdu. Toties iztikām ar maziem tēriņiem un svinības izdevās uz goda. Vieni atnāca ar lokiem un puķkāpostiem majonēzes mērcē, cits ar zemeņu bļodu un putukrējumu, cits ar stiprāku dzērienu. Tas ir labs variants, ja gribi ar draugiem kopā labi nosvināt jubileju. To, kas man tiešām vajadzīgs, mani draugi nevar atļauties, un "māla pūcēm" nav ko naudu tērēt.

Mūžīgā problēma. Darba vietu jubilejas ir nieks, salīdzinot ar radu loku. Jo darba biedri, vairāk vai mazāk ir vienā iztikas līdzekļu joslā, un par kaut kādiem pasākumiem var vienoties. Bet Latvija jau ir tāda interesanta vieta, kur arī radinieki mēdz būt ļoti polarizēti situēti. Un tas ir daudz briemīgāk. Pēc savas pieredzes zinu, ka ļoti trūcīgi radi, daudzbērnu ģimene, cenšas visus savus radus vismaz Ziemassvētkos apdāvināt, pie tam nevis formāli, bet piedomājot par katru. Savukārt citi, kam ienākumu daudz vairāk, mēdz atdāvināt radiem sev nevajadzīgas lietas, visbiežāk neinteresantas grāmatas, ko saņēmuši kā bezmaksas reklāmas materiālus. Ir ļoti grūti iet ciemos pie cilvēkiem, kam "viss ir". Kuru bērnam viss tiek pirkts kalniem un tikai dārgākais. Nekad nezini, ko lai uzdāvina, jo vienalga, kas tas būs, tas tiks kaut kur nevērīgi nosviests. Arī ģimenēm ar daudz bērniem kaut ko dāvināt grūti, jo pēdējo padsmit gadu humpalu plūdi ir izmainījuši cilvēku domāšanu. Ja viss ticis gāzts blāķiem, par brīvu vai par mazu naudiņu, tas rada problēmas. Ir tik maz cilvēku, kas patiesi priecājas par dāvanu.

Tā laikam ir tāda vispārēja slimība. Mēs savā darbavietā naudu dāvanai gandrīz vai "izsitam", nekad nevienam naudas nav, tad vācējs pieliek no savas, pēc tam atkal atdabūt - problēma, bet izmainīt neko nevaram - priekšnieks saka - jāapsveic, kaut gan kancelejas darbiniekiem tas ir smags slogs, neskatoties uz to, ka no mums ņem mazāk.

beidzot kāds uzraksta par to bezjēdzību darba vietās tikk skaidri un patiesi man tas riebjas kāpēc mums nesanāk laika tuvākajiem, bet tik daudz uzmanības veltīts darbabiedriem? ja, sanak, ka lielāko dinas daļu pavada darbā, bet tomēr...