Kas liek izšķirties par pašnāvību
Mārtiņš Lācis (26) atsūtīja vecaimammai īsziņu: "Bučas vārdadienā!" Trīs dienas vēlāk — 25.februārī —, atstājis uz galda mobilo telefonu, pasi, bankas karti un zīmīti: "Piedodiet! Es jūs mīlu!", viņš izgāja no dzīvokļa Lielvārdē, kur dzīvoja kopā ar māti un māsu.
Kas notika pēc tam, mēs nezinām, lai gan ir cilvēki, kuri apgalvo, ka it kā viņu redzējuši. Mārča fotogrāfija rādīta Degpunktā, un tuvinieki bijuši pie ekstrasensiem. Tie apgalvoja, ka Mārcis ir dzīvs un drīz atgriezīsies. Pat nosauca konkrētus datumus. Bet datumi pienāca un pagāja — Mārcis nav atgriezies.
To, ka Mārcis pēdējā laikā slimoja ar depresiju, sūdzējās par bezmiegu un galvassāpēm, tuvinieki zināja. To zināja arī viņa labākais draugs. Gan ģimene, gan draugs apgalvo, ka nekādas pārmaiņas puiša uzvedībā nav manījuši. Noslēgts, liela auguma, muskuļots... Trenējās poverliftingā. Vēl nesen uzvarēja Eiropas mēroga sacensībās, bet pērn rudenī sportu pameta un pastiprināti sāka interesēties par reliģiju. Strādāja par apsargu. Vienu laiku pat divās darbavietās. Tas bija uz miega rēķina — un, iespējams, nenāca par labu veselībai.
Vecaimātei, kura dzīvo Rīgā un ar mazdēlu satikās retāk, šķiet, ka viņš tomēr bija pārvērties. Kad gada beigās runājuši par Lielvārdes dzīvoklī nepieciešamo remontu un viņa vaicājusi, kur tad Mārcis tam ņems naudu, viņš atbildējis: "Gan Dievs palīdzēs. Dievs visu redz."
Tas izklausījās dīvaini un viņam neraksturīgi.
"Es jau saprotu — maz ticams, ka viņš vēl dzīvs, bet, kamēr neesmu redzējusi Mārci mirušu, vēl arvien ticu un ceru. Lai gan neziņa ir pats grūtākais," saka vecāmāte, mums šķiroties.
PĒC PIECPADSMIT GADIEM
Mārča vecaimātei vēl ir cerība. Kaut vārga, ar katru dienu arvien vairāk gaistoša, tomēr cerība. Tūkstošiem cilvēku Latvijā cerības vairs nav. Viņi skaidri zina, ka no turienes, kurp labprātīgi devušies viņu tuvinieki, neviens neatgriežas.
Sabiedrības veselības aģentūras direktora vietnieks psihiatrijas doktors Māris Taube stāsta, ka pašnāvību skaits atkal sācis pieaugt 2008.gada otrajā pusē. 1993.gadā valstī tika reģistrēts rekordliels pašnāvnieku skaits. No dzīves labprātīgi aizgāja 1100 cilvēku (867 vīrieši, 233 sievietes). Pēc tam to skaits samazinājās. Pērn pašnāvību izdarījuši 527 cilvēki, tas ir par 15% vairāk nekā gadu iepriekš, un šī līkne atkal sākusi kāpt augšup. 2008.gada decembrī vien 44 pašnāvības (38 vīrieši, 6 sievietes). Vīriešu, kas labprātīgi aizgājuši no dzīves, vidēji ir vismaz trīs četras reizes, kritiskākajos mēnešos pat līdz sešām reizēm vairāk nekā sieviešu.
Ņemot vērā, ka vislielākais pašnāvību skaits bijis tieši gada pēdējos mēnešos, kas sakrīt ar laiku, kad krīze sāka nopietni ietekmēt valsts sociālekonomisko situāciju, arī 2009.gada prognozes ir bēdīgas. Visticamāk, skaitlis turpinās augt, uzskata Māris Taube. Lai gan nupat saņemtie dati par 2009.gada pirmajiem mēnešiem to neapstiprina. Drīzāk gluži pretēji — februārī un martā pašnāvību skaits sarucis. Izdarīt secinājumus šādā brīdī gan ir riskanti, jo visu izšķirs gada beigas, kad no dzīves parasti labprātīgi aiziet visvairāk cilvēku. Tomēr nevar nepamanīt, ka pašnāvību skaits samazinājies ap to laiku, kad atkāpās Godmaņa valdība.
Arī krīzes un konsultāciju centra Skalbes dati liecina, ka to zvanu skaits, kas saistīti ar pašnāvībām, gada sākumā proporcionāli samazinājies. Taču centra psiholoģe Inese Ruka atzīst, ka parādījusies jauna tendence. Agrāk centru apmeklēja cilvēki, kurus uztrauca personiski jautājumi, bet pašlaik arvien vairāk ir tādu, kurus nomāc ekonomiskas un finansiālas problēmas. Tie ir cilvēki, kas pazaudējuši un vairs nevar atrast darbu vai arī paņēmuši un nevar atdot kredītus. Daļu no viņiem krīze pārsteigusi pilnīgi nesagatavotus.
"Viņi nesaprot, kas īsti notiek un ko vajadzētu darīt. Tāpat kā daļa nespēj paskaidrot, kāpēc ņēmuši kredītus un kur tie palikuši, jo tas noticis tīri spontāni," saka psiholoģe.
MĪTI UN STATISTIKA
Pēdējās desmitgadēs pašnāvību statistika apgāzusi vairākus pirms tam šķietami neapstrīdamus pieņēmumus. Piemēram, vēsturiski Romas katoļu vidū pašnāvību bijis mazāk nekā starp citu reliģiju pārstāvjiem. Bet, kad sabruka PSRS, augstākie pašnāvības rādītāji pasaulē bija katoliciskajā Lietuvā. Otrs mīts, ka pašnāvību skaits nemaz nav tik liels un, piemēram, ceļu satiksmes negadījumos ik gadu iet bojā vairāk cilvēku. Kā liecina pēdējais pētījums 2006.gadā (jaunāki dati Latvijā nav pieejami), 27 Eiropas Savienības valstīs pašnāvību izdarījuši ap 59 000 cilvēku. Tas ir vairāk, nekā togad gāja bojā avārijās.
Pārsteidzoši, bet vēsie ziemeļnieki pašnāvības izdara biežāk nekā temperamentīgie dienvidnieki. Eiropas ziemeļos pašnāvību skaits ir lielāks nekā dienvidos, un Austrumeiropā to ir vairāk nekā Vidusjūras valstīs.
Par vēl vienu mītu stāsta LU psiholoģe Ilze Damberga, kura piecus gadus nodarbojusies ar pašnāvības jautājumu pētīšanu Latvijā: cilvēki, intuitīvi nojauzdami kādas tuvas personas suicidālās domas, sarunās ar viņu baidās pieminēt vārdu "pašnāvību", jo uzskata, ka tad viņš patiešām arī izdarīs pašnāvību. Tās ir aplamības. Gluži pretēji — pašnāvības domu nomāktais grib runāt par to, kas viņu nomāc, nevis dzirdēt virspusējos: "Paskaties — citiem iet vēl sliktāk!", "Nerunā muļķības!". "Saņemies vienreiz, un miers!"
Šādi nevienam palīdzēt nevar, un Latvija apmēram ar 20 pašnāvībām uz 100 000 iedzīvotāju 2007.gadā bija trešajā vietā pēc Lietuvas un Slovēnijas un krietni pārsniedza ES vidējo pašnāvību skaitu, kas bija ap 10 uz 100 000 iedzīvotāju.
Psiholoģe Inese Ruka vēlmi labprātīgi šķirties no dzīves salīdzina ar klapēm uz acīm. Tās neļauj saskatīt neko citu, kā tikai šo šķietami vienīgo izeju — pašnāvību. Ne speciālisti, ne tuvinieki nevar atrisināt konkrētās personas garīgās vai materiālās problēmas, toties viņi var galveno — pavērt klapes un ļaut saskatīt, ka bez pašnāvības ir vēl citas iespējas.
Ļaudis, kas nolēmuši padarīt sev galu, sūta apkārtējiem pavisam konkrētus signālus. Cita lieta, ka tos diezgan grūti uztvert un saprast.
Paradoksāli — vieni no pirmajiem signāliem ir par dažādām kaitēm, stāsta psiholoģe Ilze Damberga. Cilvēki nesūdzas par garīgo pašsajūtu, bet sūdzas par fizisko. Vēl vajadzētu atcerēties, ka vēstījums par pašnāvību var būt ļoti pastarpināts. Tās var būt sarunas par dzīves piepildījumu un jēgu. Par to, kāpēc mēs dzīvojam un kāda tam nozīme.
STĀSTS PAR ROMUALDU
Tagad, kad 47 gadus vecā Romualda vairs nav, bijušie darbabiedri apgalvo, ka to jau varēja gaidīt. Kāpēc? Viņi izvairīgi rausta plecus. Psihiatri apgalvo, ka notikušais esot diezgan tipisks gadījums un, iespējams, viss sācies vēl vasarā, kad Romualda sieva, kura nesen bija ieguvusi maģistra grādu, aizbrauca strādāt un papildināt zināšanas ārzemēs. Romualds strādāja lielā valsts struktūrā, tomēr viņa darbs bija drīzāk radošs nekā birokrātiski administratīvs. Tā nu vīrietis uz laiku palika viens. Dēls no pirmās laulības bija nesen precējies, abu attiecības — diezgan vēsas. Vismaz no dēla puses noteikti.
Bijušie kolēģi domā, ka, palicis viens, Romualds pa vakariem pasāka iedzert. Katrā ziņā viņa izturēšanās un attieksme pret apkārtējiem strauji mainījās. Rudenī no ārzemēm atgriezās sieva. Sagaidīšanas vietā Romualds sarīkoja skandālu un apgalvoja, ka viņai ir mīļākais un viņa grasās Romualdu pamest. (Zināma daļa taisnības tur bija.) Kad skandāli turpinājās, sieva uzstāja — vīram nepieciešama psihiatra palīdzība — un mēģināja panākt viņa stacionēšanu. Vienā no šādām reizēm Romualds, iebarikādējies savā istabā, atteicās ielaist mediķus. Tika izsaukta policija. Par to uzzināja darbā. Decembrī, kad sākās masveida darbinieku atlaišana, viņš bija viens no pirmajiem atlaistajiem. Janvārī, iznācis no slimnīcas, Romualds vēl cerēja atrast darbu, bet drīz saprata, ka tā ir utopija.
Viņa turpmākā rīcība bija racionāla un mērķtiecīga. No ietaupījumiem vīrietis samaksāja atlikušo daļu par līzingā pirkto virtuves iekārtu. Uzrakstīja vēstuli sievai, satikās ar dēlu un sarunas laikā mēģināja rast izlīgumu, netieši lūgdams piedošanu, ka bijis slikts tēvs. Dēls to saprata tikai pēc 28.janvāra, kad Romualds jau bija pakāries. Tikšanās laikā, klausoties tēva sentimentālajās atmiņās, domājis, ka tēvs atkal iedzēris vai atrodas medikamentu iespaidā.
KĀPĒC TIEŠI MĒS ESAM RISKA GRUPĀ
Psihiatrijā tiek uzskatīts, ka līdz 95% cilvēku, kas izdara pašnāvību, ir garīgās veselības traucējumi: 80% gadījumu tā ir depresija, 10% — šizofrēnija. Atlikušo piecu procentu cēloņi var būt dažādi, tajā skaitā arī demence vai delīrijs. Apmēram ceturtajai daļai pašnāvnieku bijušas problēmas ar alkoholu vai abas diagnozes — alkoholisms un psihiska saslimšana.
Pašnāvību dinamika valstīs, kuras iestājās Eiropas Savienībā pēc PSRS un Austrumu bloka sabrukuma, ir stipri līdzīga. Ar kulmināciju 90.gadu pirmajā pusē un turpmāko pakāpenisku šo gadījumu skaita samazināšanos. Lai arī dinamika ir līdzīga, atšķirība ir kvantitātē — dažās valstīs pašnāvību skaits ir mazāks, citās — ievērojami lielāks. Varbūt atsevišķas nācijas globālās stresa situācijās ir uzņēmīgākas pret to?
"Jā, virkne faktoru liek domāt, ka tas varētu būt saistīts ar mentalitāti, jo garīgo slimību izplatība visās valstīs ir stipri līdzīga. Tajā krasu atšķirību nav, bet pašnāvību skaits ievērojami atšķiras," piekrīt Māris Taube, taču uzsver, ka runa drīzāk ir par aizdomām, nevis pierādījumiem. Tāpēc būtiskākas ir tādas nāciju raksturojošas iezīmes kā, piemēram, attieksme pret alkoholu vai sabiedrības vispārējo veselības stāvokli. Tas, ka latvieši dzer daudz un maz rūpējas par veselību, ir labi zināms.
Arī ziemeļnieciskā atturība liek problēmas krāt sevī, līdz nasta kļūst nepanesama. Dienvidnieki izstrīdas, izlamājas, izgāž emocijas un atgūst garīgo līdzsvaru. Bet tikpat labi tas var būt arī saules trūkums, kas ziemeļniekiem liek biežāk ciest no depresijas. (Arī ekonomiski un sociāli stabilajā Somijā pašnāvību ir vairāk nekā vidēji Eiropā.)
Psiholoģe Ilze Damberga uzskata, ka viens no galvenajiem cēloņiem — latvieši problēmas mēģina risināt individuāli. Pēc palīdzības griežas nelabprāt, reti un arī tad parasti pēdējā brīdī. Tēmas, kas saistītas ar veselību, it sevišķi garīgo veselību, ir tabu. Īpaši vīrieši sastapušies ar problēmām, visbiežāk izolējas un noslēdzas sevī. Sievietes ir atvērtākas, labprātāk runā par to, kas viņas satrauc, biežāk meklē palīdzību un tādējādi spēj efektīvāk sevi pasargāt.
"Ikvienam no mums vajadzētu būt sešiem septiņiem tuviem cilvēkiem," uzskata psiholoģe Damberga. Viņa to sauc par atbalsta tīklu. "Cilvēki, kuriem mēs uzticamies, uz kuriem paļaujamies, un zinām, ka grūtā brīdī viņi palīdzēs. Kaut vai uzklausot un ar padomu."
Spilgts piemērs ir dienvidu nācijas, kurās milzīga loma ir ģimenei un dzimtas locekļi saistīti ciešām saitēm. Mūsu sabiedrībā valda cita vērtību sistēma, cilvēki ir noslēgtāki, attiecības — rezervētākas, tāpēc diezin vai daudzi var lepoties ar šādu atbalsta tīklu.
VĪRIEŠI UN SIEVIETES
Visbiežāk vīrieši pašnāvību izdara 40—49 gadu vecumā, tātad spēka gados un ekonomiski aktīvā vecumā. Sievietes — 50—59 gadu vecumā, kad tuvojas pensija. Tiesa, situācija pagājušajā gadā un šī gada pirmajos trīs mēnešos liecina, ka pašreizējos ekonomiskajos apstākļos pašnāvnieku vecumam ir tendence pieaugt. Janvārī, februārī un martā vislielākais skaits no dzīves aizgājušo vīriešu bija vecuma grupā no 55 līdz 59 gadiem. Acīmredzot pašreizējā situācijā tieši viņi jūtas lieki un sabiedrības atstumti. Vai arī problēmas, ar kurām sadūrušies, tiem grūtāk pārvaramas?
Precīzi to raksturo Ilze Damberga: "Sievietēm galvenais pašnāvības iemesls ir attiecību sabrukums, šķiršanās, bērna zaudējums, vīriešiem — sociālā stāvokļa sabrukums."
Jā, pašreizējos apstākļos grūti iedomāties, ko darīt vīrietim, kurš pirmspensijas vecumā zaudējis darbu un apzinās, ka iespējas to atrast ir tuvu nullei. Turklāt šai paaudzei arī brieduma gadi iekrita pārmaiņu un tām sekojošajā nestabilitātes laikā.
"Ja sociālā stāvokļa sabrukumam," turpina Damberga, "seko arī attiecību sabrukums — un tā nereti notiek — vai cilvēks ir vientuļš un to visu vēl papildina kāda hroniska kaite, pašnāvība viņa izpratnē tik tiešām var būt vienīgais risinājums."
Iespējams pat uzskicēt potenciālā pašnāvnieka — vīrieša — portretu.
Tas ir cilvēks pusmūžā ar augstāko izglītību, kura sociālais stāvoklis ir krietni virs vidējā. Darbs bijis intensīvs ar augstu spriedzi, viņš rēķinājies ar darbības paplašināšanu vai tālāko virzību pa karjeras kāpnēm, bet ekonomiskā situācija to nobremzējusi. Valsts problēmas pārvēršas par viņa personisko traģēdiju. Iespējams, viņam ir arī kāda hroniska kaite (gastroenteroloģiska vai saistīta ar potenci) un, visticamāk, arī nosliece uz alkoholismu. Šis cilvēks problēmas krāj sevī: nekliedz, neraud, nesūdzas, diemžēl nemeklē arī palīdzību. Līdz brīdim, kad slodze kļūst nepanesama. Sievietes, mēģinot izdarīt pašnāvību, rīkojas spontāni un parasti kā līdzekļus izvēlas medikamentus vai vēnu griešanu. Tādā gadījumā pašnāvība ir vieglāk novēršama un upuri vēl glābjami. Vīriešu rīcībai ir mērķis — visu novest līdz galam. Tāpēc kā pašnāvības līdzekļus viņi parasti izvēlas virvi vai šaujamieroci.
KĀPĒC SALŪST JAUNIEŠI?
Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra Ambulatorā aprūpes centra vadītāja psihiatre Sandra Pūce atgādina, ka ir vēl viena riska grupa. Tie ir jaunieši vecumā no 23 gadiem. Šo pašnāvību skaits Latvijā ir ļoti liels. Piemēram, 2007.gadā jaunieši 20—29 gadu vecumā izdarīja 93 pašnāvības (kopējais pašnāvību skaits bija 336). Šajā vecuma grupā puišu, kas labprātīgi nolēmuši aiziet no dzīves, ir tikai nedaudz vairāk nekā meiteņu.
Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc viņi par to izšķiras, ir perspektīvas trūkums. Faktori, kas to veicina, ir gauži vienkārši — strīds ar mīļoto puisi vai meiteni, seko šķiršanās, pirmās neveiksmes augstskolā vai darbā. Sāk krāties parādi, jāņem akadēmiskais atvaļinājums. Nereti rodas arī materiālas problēmas. Tomēr biežāk svarīgāks par materiālo ir tieši morālais atbalsts, kuru jaunieši, baidoties par savu patstāvību, nemeklē, bet vecāki nevar sniegt, jo, vai nu ir šķīrušies un dzīvo atsevišķi, vai arī aizņemti paši ar savām problēmām un darbu.
Par to liecina traģisks gadījums, kas nesen piemeklējis kādu uzņēmēju ģimeni: 23 gadus vecais dēls svētdienas vakarā pēc strīda ar draudzeni, novēlējis vecākiem arlabunakti, savā istabā pakārās. Tagad tēvs ar māti sev pārmet, ka, sākoties krīzei, neatteicās no biznesa, lai gan tāda doma bijusi. Lai saglābtu uzņēmumu, viņi sevi pilnībā ziedoja tam — un aizmirsa par dēlu. Puisis slimoja ar depresiju, ar grūtībām kontaktējās ar vienaudžiem un pusaudža gados jau reiz bija mēģinājis darīt sev galu. Acīmredzot draudzība ar meiteni viņam nozīmēja daudz vairāk nekā mūždien aizņemtie vecāki. Gādājot par savu un vienīgā bērna labklājību, vecāki patiesībā viņu bija nolēmuši vientulībai. Tagad, palikuši vieni paši savā mājā vienā no prestižajiem Rīgas zaļajiem rajoniem ar vairākiem auto garāžā, viņi gatavojas laulības šķiršanai, jo sapratuši, ka turpmākā kopdzīve vairs nav iespējama.
Uz jautājumu, vai arī uzņēmēji krīzes laikā kļuvuši par riska grupu, psihiatre Pūce atbild: "Vieni no..." Par viņu problēmām psihiatri drīzāk uzzinot ar tuvinieku starpniecību. Uzņēmēji speciālistu palīdzību meklē ārkārtīgi reti. Pirmkārt, viņi ir pieraduši ar savām problēmām tik galā paši. Otrkārt, viņus ļoti uztrauc konfidencialitātes jautājums. Māc bailes, ka informācija par to var nonākt atklātībā. Latvijas uzņēmējs glābiņu drīzāk meklē alkoholā, nevis apmeklē ārstu.
VARBŪT AIZIET, JO JŪTAS LIEKI
Uzklausīt cilvēku, kuru apsēdušas suicidālas domas, ir grūti. Psiholoģe Ruka saka: "Ir jābūt ļoti drosmīgam, lai to darītu." Tomēr, pat ja drosmes pietiek, ja tuvinieki vai draugi no problēmas nedistancējas, neizliekas to neredzam, kā tas nereti notiek, viņu iespējas ir ierobežotas. Šajā brīdī sākas problēmas.
Jā, Latvijā ir psihiatriskās slimnīcas, psihiatrijas un narkoloģijas centri, sociālie darbinieki pašvaldībās, visiem iedzīvotājiem pieejams krīzes tālrunis, kā arī krīzes un konsultāciju centrs Skalbes, ko bez maksas var apmeklēt tikai rīdzinieki. Teorētiski viss it kā būtu un būtu arī pieejams. Turklāt psihiatriskā palīdzība ir bez maksas. Tomēr valstij, kas atrodas trešajā vietā Eiropā pašnāvību skaita ziņā, tas ir krietni par maz. Pašreizējā sistēma ir pārslogota un mazefektīva. Grūti atrast ne tikai palīdzību, bet arī informāciju, kur un kā palīdzību meklēt.
Lietuvā, lai cilvēkam šādos gadījumos nevajadzētu doties uz psihiatrisko slimnīcu, ir izveidotas atbalsta grupas, kurās ir psihiatrs, psihologs un medicīnas māsa. Atbalsta grupas var strādāt ne tikai ar potenciālo pašnāvnieku, bet, ja nelaime notikusi, arī ar ģimenes locekļiem. Arī citās Eiropas valstīs liela uzmanība tiek pievērsta tuvinieku rehabilitācijai. Latvijā palīdzības meklēšana ir pašu tuvinieku rokās.
Kritiski pret palīdzības pieejamību un tās kvalitāti valstī noskaņota krīzes un konsultāciju centra Skalbes vadītāja Dace Beināre. Viņa saka — tieši tāpēc pametusi darbu psihiatrijā, ka sapratusi — psihiatriskā slimnīca cilvēkiem, kuri domā par pašnāvību, nevar palīdzēt. Drīzāk var panākt pretējo. Tagad taisnojoties par aprūpes pieejamību un tās kvalitāti, min līdzekļu trūkumu. Bet arī tajos gados, kad līdzekļi valstij bija, nekas netika darīts, lai sistēmu mainītu un pilnveidotu.
Iespējams, tieši tāpēc viņi arī aiziet, ka jūtas šeit lieki un nevajadzīgi. Paši izvēlēdamies šo izeju konkrētās situācijas bezizejā. Kā uz to reaģēt tiem, kas palikuši? Parasti cilvēki pēc tuvinieka nāves pārdzīvo visu emociju gammu, sākot no dusmām, ka viņš tos uzdrīkstējies pamest, beidzot ar vainas apziņu un sevis šaustīšanu, ka nav spējuši no šī soļa atturēt. Diemžēl tas neko vairs nemaina, jo mainīt un glābt cits citu mēs spējam tikai, kamēr atrodamies līdzās un esam dzīvi.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.