Pretstatā mūsu paziņām, jau pašā iesākumā nolēmām – tas nebūs britu tūristu ballīšu un kurpju tirgoņu līgavu nomas limuzīns. Bija skaidrs – tam jābūt auto ar dvēseli, ar vēstures posmu, kas tajā spoguļojas.
Man ir draugs Jānis – cilvēks, kuru es bez šaubīšanās varētu saukt par padomju auto Volga fanu. Nereti Jāņa autoparkā vienlaikus bijušas pat vairākas šīs markas automašīnas. Un ar kādu no šiem auto arī man ir neiegūtas romantikas atmiņas.
Toreiz kopīgi rīkojām konferenci un kā viens no rīkotāju auto (lasi – papildus transports) tika no garāžas izripināts arī pelēks auto, kura motorpārsegu rotāja skrejošs briedis.
Kā nu gadījās, kā ne – jaunu dāmu vēlējos vest lūkot saullēktu. Taču auto viltīgi novietotais "masas slēdzis" bija atslēgts un par tā eksistenci uzzināju vien vēlāk. Tā – Volga mani atturēja no rīta saullēkta.
Bet – atpakaļ pie mūsu kāzu auto.
Tas arī nes Volga vārdu un raženi ripojis pa Latvijas un Krievijas ceļiem astoņdesmito otrajā pusē – laikā, kad dzima Iveta. Tad nu – ceram, ka auto nepievils arī šosestdien.
Pašlaik buss mani vizina uz Talsiem. Lasu dienas notikumus Latvijas populārākajos internetportālos un baudu vienu no retajām iespējām – slīgt nesteidzīgā snaudā pa ceļam uz galamērķi.
P.s. Kāzu auto foto vēl sekos...