Marija Golubeva: Kur slēpjas umami?
Umami atklāja japānis Kikunae Ikeda XX gadsimta sākumā. Pētot vairākas jūras aļģu sugas, viņš pamanīja, ka aļģe kombu bija krietni garšīgāka par citām. Izdalot no gardajām jūras zālēm to vielu, kas nebija atrodama citās, Kikunae Ikeda kristalizēja sodas glutamātu — joprojām vienu no pasaules populārākajām ķīmiskajām pārtikas piedevām, kas neļauj dažiem no mums nolikt malā čipsu paciņu, kamēr tajā ir palikusi kaut viena zeltaina šķēlīte. Starp citu, vārds "umami" nozīmē vienkārši gards.
Viens no demokrātiskākajiem ēdieniem, kurš sola bagātīgu umami devu, neaizraujoties ar sodas glutamātu vai citām ķīmiskām piedevām, ir laba paštaisīta pica. Tomāti (vēlams, ne tie, kas galvenokārt sastāv no ūdens, bet īstie vasaras tomāti), peperoni, mocarella, sēnes — visas šīs piedevas picā iedarbosies uz "pareizajiem" receptoriem, par bekonu un Parmas sieru pat nerunājot. Tajā pašā laikā arī daudziem smalku gardēžu un snobu iecienītajiem ēdieniem ir līdzīgs efekts. Sarkanie un melnie ikri, austeres, garneles, gliemenes un jau pieminētās trifeles garšo tik labi tieši tāpēc, ka iedarbojas uz umami receptoriem.
Starp citu, pēdējos gados interese par umami pasaules medijos krasi palielinājusies. Ir pieejami vairāku pētījumu rezultāti — to skaitā tādi, kas pierāda, ka norūpējies cilvēks vislabāk jūt umami garšu. Tas droši vien izskaidro mūsdienu Rietumu cilvēku mīlestību pret suši restorāniem, kur jūras veltes ar prāvu sojas mērces piedevu nodrošina īslaicīgu rūpju aizmiršanu. Vismaz veselīgāk nekā tosti ar sieru.
Par to, kādos ēdienos katrā pasaules reģionā ir vērts meklēt umami, var uzzināt www.umamiinfo.com
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.