"Ka meža cūku sivēni paliek bez mammas, nav nekāds retums," Dienai stāsta ilggadējais Silairšu mednieks, ventspilnieks Ādams Grīnbergs. "Tādā gadījumā bāreņos palikušos sīkuļus parasti adoptē un baro kāda cita barā esošā sivēnmāte. Taču šoreiz situācija ir atšķirīga - kaut kāda dabas untuma pēc mazuļi nākuši pasaulē apmēram divus mēnešus agrāk, nekā tas parasti notiek, tāpēc citas audžumammas tuvumā vienkārši nav, un bez cilvēku gādības viņi noteikti aizietu bojā."
Pēc Ā.Grīnberga stāstītā, Silairšu mednieki darbojas apmēram 4 000 hektāru lielā platībā Tārgales pagasta teritorijā, kur ierīkotas arī 10 meža iemītnieku barotavas. Kādā janvāra svētdienā, vedot cienastu uz vienu no tām, viņa kolēģis, tāpat ļoti pieredzējis mednieks Antons Pastars arī ieraudzījis strīpainos, tikko dzimušus sivēnteļus. Toreiz viņu bijis trīs.
"Atklāti sakot, es Antona stāstītajam toreiz nenoticēju, jo tā vienkārši nemēdz būt. Pēc nedēļas vest uz turieni barību bija mana kārta, un patiešām - pie tās pašas barotavas savām acīm ieraudzīju, kā zem eglītes pamūk trīs mazītiņi rukšķētāji. Strīpaiņi, kuri tobrīd bija tikai maizes klaipiņa lielumā, no cilvēka daudz nebaidījās, laikam taču bija stipri izsalkuši, turklāt māte viņiem nebija paspējuši iemācīt, ka cilvēks ir ienaidnieks. Bija skaidrs, ka bez palīdzības mazās radībiņas aizies bojā. Protams, tāds ir dabas likums, bet šķiet, ka šoreiz cūkubērnu nelaimē varēja būt vainojami arī cilvēki - pilnīgi iespējams, ka viņu mammu nošāvis kāds malu mednieks. Par situāciju informējām Valsts Meža dienesta speciālistus un saņēmām viņu piekrišanu sivēnu piebarošanai - uz to laiku strīpainīšu bija palicis tikai divi. Tā nu ik pārdienu no Ventspils braucam uz apmēram 20 kilometru attālo, transportam grūti pieejamo meža nogabalu un vedam burkānus, bietes, kartupeļus vai citu kārumu, ko labi apvēlušies sivēni tagad jau ņem tieši no rokām. Saprotam, ka ilgi tā turpināties nevar, jo mazajiem dzīvnieciņiem jau ir izveidojies pieradums pie cilvēkiem. Un tas viņus vēlāk pazudinās, pat ja pagaidām izdosies izglābties no plēsēju zobiem," no mednieka pieredzes pārliecināts Ā. Grīnbergs.
Viņš atklāj, ka izdevies vienoties ar Ventspils pašvaldības īpašumā esošo Briežu dārza administrāciju, ka rukšus izmitinās pilsētai piederošā meža iežogotajā teritorijā, kur jau atrodas citi meža iemītnieki, tanī skaitā arī mežacūkas. Tas tikšot izdarīts jau nākamajā nedēļā aprīļa sākumā, jo jaunuļi mežā ne tagad, ne turpmāk vairs nav drošībā un arī patstāvīgi dzīvot vairs nebūs spējīgi. Mednieks negribēja precizēt sivēnu tagadējās atrašanās vietu, lai ziņkārīgie apmeklētāji netraumētu dzīvnieciņus vai nenodarītu viņiem ko citu ļaunu. Ka sivēnus bez pūlēm izdosies sagūstīt un pārvietot uz Briežu dārzu, Ā. Grīnbergs nešaubījās.