Alus, šlāgeri un reliģija
Patlaban Minhene ir pārvērtusies par alus metropoli — no
20.septembra līdz 5.oktobrim tur skan šlāgeri, kāri smaržo cepeši
un plūst alus. Sācies Oktoberfest, gada lielākie svētki Bavārijā.
Tā ieskaņas bija jaušamas jau augusta pēdējā nedēļā — veikalu
skatlogos dižojās bavāriešu tautastērpi, bet pārdotavās —
tradicionālās piparkūku sirdis, uz kurām ar glazūru garšīgi
izzīmēts Gruß aus MŅnchen!. Minhene dzīvo bagāti un
pašapzinīgi.
Katru svešo pilsētu man patīk sajust staigājot, tomēr Minheni sajust nav viegli. Tai pavisam noteikti nav kosmopolītiskas metropoles aizrautības, tai nav izcakotas manierības, bet drīzāk — uz zemnieciski stabiliem pamatiem ar aristokrātisku vērienu un milzīgu intelekta atbalstu būvēta pārticība, kas liek strādāt, bet neraisa stresu, drīzāk rada savādu mieru.
Īpaša vieta šajā katoliskajā Vācijas zemē ir reliģijai. Cilvēki
dievnamos ieiet, dodoties ikdienas gaitās, noskaita lūgšanu vai,
izstāvot nelielu rindu, izsūdz grēkus un iet tālāk. Sākumā mani
izbrīnīja minheniešu ierastais sveiciens Gruess Gott! (Sveiciens
Dievam!), ko cilvēki cits citam raida vissadzīviskākajās situācijās
— arī veikalos starp kastroļiem un tirgū starp šķiņķiem un desiņām.
Kad tā vienkārši bodītē pēkšņi it kā pašsaprotami noskan Gruess
Gott!, es tomēr nespēju tikpat nevērīgi attraukt atpakaļ ne tikai
sveiciena devējam, bet taču laikam arī Viņam Pašam.
Minhenes baznīcas
Tā vietā es vienkārši baudu vecpilsētā atrodamos katoļu dievnamus — Svētā Miķeļa baznīca ar smagnējo zeltu uzdzen bijību, bet Minhenes simbols — Dievmātes katedrāle, kuras abi iespaidīgie torņi ar vara kupoliem augstu slejas debesīs, — gaišas skumjas. Līdz pavisam nejauši tikai minūšu desmit gājienā no pilsētas centra ieraugu sarkanu četrstūrainu torni. Tas ir viens no nedaudzajiem pilsētas luterāņu dievnamiem — Svētā Mateja baznīca. Tā celta 1955.gadā un ir minimālisma iemiesojums. Augstu pie baznīcas griestiem piestiprinātais izteikti vienkāršais krusts ar Jēzu — krustā sisto — drīzāk iedrošina, ne baida. Šī baznīca aptur soļus. Tie vēl noderēs, kāpjot katoļu Svētā Pētera baznīcas tornī. Var jau lepni ar liftu uzbraukt vienā no Dievmātes baznīcas torņiem, pacelšanās laikā uzklausot liftnieka stāstījumu, ka vērosim pilsētu no aptuveni 80 metru augstuma. Tomēr nedaudz zemākajā Pētera baznīcā kāpiens prasa zināmu izveicību, jo krietns posms jākāpj pa šaurām vītņveida mūra kāpnēm, mēģinot veikli izmainīties ar pretīmnācējiem. Atšķirībā no Dievmātes baznīcas, kur uz pilsētu jāpamanās ķīķerēt caur gotiskajiem logiem, Pētera tornī ir platforma, no kuras skatiens brīvi var vai nu krist uz tuvējo namu jumtiem, vai arī aizklīst tālumā, kur saskatāmi Alpi.
Angļu dārza izpriecas
Minhenieši saka — tu neesi bijis Minhenē, ja neesi izbaudījis Viktualienmarkt — zemnieku produktu tirdziņu gandrīz Pētera baznīcas pakājē. Te var atrast visu, sākot no smaržīgiem lavandas sēklu maisiņiem un beidzot ar smaržojošiem cepeša gabaliem, un cenas ir atbilstošas augstvērtīgajiem produktiem. Tirgus pašā vidū, protams, alus dārzs, taču, ja ir vēlēšanās sēdēt uz gara sola pie gara galda vienā rindā ar vēl vismaz desmit cilvēkiem, nav jāgaida Oktoberfest, bet jāmeklē Angļu dārzs. Šo piecus kvadrātkilometrus plašo Minhenes parku radīja Amerikā dzimušais, bet Minhenē dzīvojušais Bavārijas kara lietu ministrs grāfs fon Rumfords. Parks apmeklētājus uzņem jau no 1808.gada un patlaban ir viena no iecienītākajām minheniešu atpūtas vietām — tur viņi brauc ar velosipēdiem un skrituļo, spēlē sporta spēles un, pašvaldības netramdīti, sauļojas zālienā. Un, protams, ēd desiņas un dzer alu. Ir iespēja sēdēt alus dārzā pie ūdens, kurā majestātiski peld gulbji, bet jārēķinās, ka galdiņi ūdens tuvumā ir vispieprasītākie. Toties otrs alus dārzs lepojas ar Ķīniešu torni, kurā vakaros nacionālajos tērpos ģērbies orķestris sirsnīgi skandina šlāgerus.
Pašā Angļu dārza sākumā jaunieši ķer vilni. Minheniešiem nav jūras, toties kanālā, kas ložņā pa Angļu dārzu, ir neliels ūdenskritums. Puiši speciālajos sērfotāju tērpos un dēļiem rokās rindā abās kanāla malās gaida, kamēr biedrs, kurš līdz šim turējies uz viļņa, savu sērfošanas mirkli beidz, iegāžoties ūdenī. Tad viņš lien krastā un stājas rindas galā. Un tā — līdz nogurumam un apnikumam.
Ar velosipēdu uz virsotni
Minhenē divritenis ir populārs pārvietošanās līdzeklis. Ērts ir telefoniski iznomājamo velosipēdu serviss — tikai jābūt piereģistrētam velosipēdu nomas firmā, un, kad redzi īpašā marķējuma velosipēdu, piezvani pa noteikto numuru un pasaki, ka sāc lietot riteni. Kad esi aizbraucis līdz vajadzīgajam galamērķim, atkal telefoniski dari zināmu par "sesijas beigām". Šādas nomas izdevīgums slēpjas apstāklī, ka aizņēmējam obligāti nav jāatgriežas vietā, kur velosipēdu paņēma, tikai jāatstāj tas uz ielas stūra.
Ar drauga palīdzību arī man tiek šāds ritenis, un mēs dodamies uz vienu no Vācijas XX gadsimta oriģinālākajām būvēm — Olimpisko parku, kur 1972.gadā notika olimpiskās spēles. Šajā sporta kompleksā ietilpst stadions ar 62 000 skatītāju vietu, olimpiskā un peldēšanas zāle. Tas viss ir pārklātas ar caurspīdīgu baldahīnu, kas no attāluma atgādina nesimetrisku daudzstūrainu telti. "Un tagad pārbaudīsim tavu izturību!" uzsauc draugs, un mēs dodamies olimpiskajam parkam līdzās esošā kalna virzienā. Šis mākslīgi radītais paugurs esot veidots no gruvešiem, ko pēc kara aizvāca no pilsētas. Tagad uz pastāvā uzbēruma zaļi noaudzēto virsotni pa asfaltētajiem celiņiem skriešus vai ar velosipēdu dodas tie, kas vēlas pārbaudīt savus spēkus. Viltīgi! Kad, sakopojusi visus spēkus, lēni mēģinu pievarēt vēl pēdējos grūtākos pārdesmit metrus līdz uzvaras virsotnei, asfalta klājumu nomaina bruģis! Pa tādu nu gan vairs nepabrauksi, tāpēc negribīgi pēdējos metrus veicu ar velosipēdu pie rokas. Paugura virsotnē drūzmējas laimīgi un smaidīgi ļaudis, bet no uzkalna kā uz delnas saskatāma un novērtējama olimpiskā kompleksa arhitektūra.
Minhenes atspulgs manā prātā ir varens un piepildīts. Kad atstāju pilsētu, Terezīnvīze — milzu laukums, kur notiek Oktoberfest, — vēl bija kluss, tikai pilns ar saslietām atrakciju būdām un teltīm, kur sēdvietas paredzētas ap 100 000 svinētāju un kur tieši patlaban alus šļācas aumaļām. Oktoberfest aizsākās 1810.gadā, kad Minhenē ar plašu vērienu piecas dienas dzēra Bavārijas prinča Ludviga un Saksijas princeses Terēzes kāzas. Mūsdienās festivāla apjomi kļuvuši gigantiski — tiek izdzerti aptuveni seši miljoni litru alus un apēsts vairāk nekā pusmiljons cepešu. Svētkos Bavārijas galvaspilsēta nopelna ap 700 miljoniem latu. Bet pāri tam visam laukuma augstākajā punktā stāv pati Bavārija — statuja, kura simbolizē šo Vācijas zemi. Stāv un nolūkojas — pašapzinīga un bagāta, — un tāda ir arī tās galvaspilsēta Minhene.
***
Oktoberfest
Oktoberfest ir vairāk nekā divas nedēļas ilgi svētki, kas Bavārijas galvaspilsētā Minhenē notiek septembra beigās un oktobra sākumā. Šogad svētki turpinās no 20.septembra līdz 5.oktobrim
Oktoberfest vēsture liecina, ka pirmie svētki notika 1810.gadā par godu Bavārijas kroņprinča Ludviga laulībām. Vēlāk svētku sākums tika pārcelts uz septembri, kad laiks ir siltāks un svētku viesi var līksmot arī alus dārzos ārpus teltīm
Šogad litrs Oktoberfest alus maksā no 7,8 līdz 8,3 eiro (5,5 līdz 5,8 latiem)
Oktoberfest pagājušogad apmeklēja 6,2 miljoni viesu, kas izdzēra 6,94 miljonus litru alus. Viņi apēda vairāk nekā 142 000 pāru cūkgaļas desiņu un 58 000 cūkas stilbu, kā arī notiesāja 104 vērsēnus.
Neuzmanīgākie viesi pazaudēja ap 4000 mantu, ieskaitot 260 briļļu, 200 mobilo tālruņu, laulību gredzenu un kruķu pāri.
Avots: Oktoberfest.de, Muenchen.de