Izvēloties maršrutu, sākotnēji pieļauju domu, ka mūsu komandas spējām atbilst Ogre. Upe tomēr zaudē ar to, ka uz iekšā laišanos Ērgļos no Rīgas jābrauc tālāk nekā līdz Turkalnei Ogres rajonā, kur tek Mazā Jugla. Izvēlos par labu otrajai, jo tad mazāku ceļa gabalu būs jāklausās tēva stāstos par padomju laika aviāciju, kā arī desmitgadīgā krustdēla anekdotēs, kas nav smieklīgas, jo atkārtojas. Atkārtošanās ir arī upes izvēle, jo pa Mazo Juglu laivoju jau pērn un pasludināju to par patīkamāko Latvijas upi aprīļa vidū. Un kļūdījos. Slapjums
Pieviļ virtuālais laika pareģis windguru.cz, ziņojot, ka lietus nebūs. Sestdienas rīts ir mikls, drēgns un tik pelēks, ka Māris, komandas ārsts, ieminas, ka labāk būtu savākt no Statoil kafijas termosus ar visiem sīrupiem un, sēžot automašīnās, jauki pavadīt laiku. Pieviļ arī pāris līdzbraucēju, tāpēc pa ceļam no gultas tiek izrauts kāds salaspilietis, kurš daļu nakts internetā spēlējis makšķerēšanu ar copes biedriem. Viņš ir absolūti saīdzis - tik sliktā laikā pat copēt neietu! Kad viņam sakām, ka brauciens jāuztver kā loze, kas pēkšņi iekritusi rokās, vīrietis noņurd: "Loze iekrita ar nekustamajiem īpašumiem."
Ierodoties Turkalnē, vairs nelīst, un komanda startē. Pats labākais ir noticis - visi iekāpuši bez samērcēšanās un slīd pa straumi, kas ir makten strauja. Upes līmenis ir ļoti augsts un, visticamāk, tāds būs arī šajā nedēļas nogalē. Uz Amatas gan vairs nav ko darīt.
Laivošana ir bauda. Dzestrs gaiss, svilpo strazdi, krastos dzeltenas māllēpes. Lūk, klāt arī mana mīļākā vieta, kur pērn, rokas sānos salicis kā deju placī, stāvēja kāds vīrs. Viņa suns dikti rēja uz suni, kurš stāvēja un rēja otrā upes krastā. "Vai tie suņi nekad nesatiekas?" - "Satiekas gan - ziemā!" vīrs nosmēja. Te es velku līdzības ar cilvēkiem, kuri "rej" viens ar otru pa telefonu, draugos un skaipā, satiekoties tikpat reti kā šie suņi. Ne mazāk jēdzīga ir atziņa no tēva un mazdēla, kuri vēro laivotājus, stāvot uz īpatnējām laipām. Tās konstruētas pārāk augstu, lai lēktu seklajā upē, tāpēc vaicāju, vai tie tiešām ir tramplīni. Opītis vaļsirdīgi atbild: "Nē, nē, te vienkārši pastāvam, kad mammītes nāk virsū." Tā, lūk, ja jūs mājās trenkā mammītes vai liek strādāt sestdienā, mieru dos upe.
Piknika vieta. Laiks desām. Visu simpātijas iekaro milzu luņķis, vārdā Brenča desa, jo, pēc ārsta Māra domām, tai ir izteikti apzarņa asinsvadi. Smagie kuņģi dara savu, un divas "desiņas", vārdā Andris un Līga, dabū pirmo slapjumu. Viņi iekrīt muļķīgi - kāpjot laivā. Pārējie samulsuši stāv, jo apvelšanās bija tik nejūtama kā tā slidenā robeža, kas šķir pašsaprotamo no nepiedienīgā.
Trakums Krānciemā
Kad esam pusceļā, veikuši aptuveni astoņus kilometrus, sākas krāces. Tās šņākuļo, kuldamas baltas putas. Pamētā, pabaida, iesviež laivu viļņos un palaiž patīkamā virpulī. Ja pērn līmenis bija zemāks un uzsēdāmies akmeņiem, tad šoreiz tā nav. Atliek vien pareizi uzairēties mēlītei un laisties. Arī kritušo koku nav, un nevajag kāpt ārā, lai nestu laivas.
Ekipāža, kura visu laiku bija pēdējā, nu ir pirmā. Tajā brauc mans tētis ar dakteri Māri. Nozuduši no redzesloka, viņi manī sāk raisīt bažas. Aizvicojusi arī ekipāža ar īgno salaspilieti un Andreju, kurš nepazīst kūtruma. Komandā viņš tika iekļauts, kad pēkšņi "saslima" kāda laivotāja un es ķēros pie draudzeņu bijušo draugu uzaicināšanas.
Kad izbraucam no līkuma, paveras baiss skats. "Malā, brauciet malā!" kliedz Māris, iespiests iekaramajā tiltā. Krastā puskails stāvs mans tēvs. Uz tilta vēkšpēdus iesprūdusi laiva, kurā brauca Andrejs un salaspilietis. Ceļoties ūdens līmenim, izbraukt pa iekaramā tilta apakšu nav iespējams! Pa vienu stūri tomēr to spēja izdarīt Līga un Andris, tāpēc arī Māris mēģināja. Straume bija pārāk strauja, airēšana nelīdzēja, un laivu ienesa tieši tilta vidū. Vīri tika parauti zem ūdens. Drīz vien tuvojās Andreja un salaspilieša ekipāža. Viss būtu bijis labi, ja vien viņi, it kā piepalīdzot, nebūtu pieturējušies pie tilta. Straume laivu izrāvusi no apakšas. Salaspilietis kā ezītis miglā ļāvies, lai upe viņu nes, un vēlāk pieķēries tuvākajam kokam, savukārt Andrejs turējies tiltā. Straume skalojusi nost bikses, taču kaut kā tomēr malā ticis. Tēva un Māra ekipāžai nācās izstāties, jo aizpeldēja airis un soliņš. Kā mums pavēstī GPS, šis negadījums noticis Krānciemā.
Mazās Juglas iemītnieki finišā šo laivošanu nodēvē par Svešo dzīvi, taču, kad laiks žāvēt telefonus un maksāt par aizpeldējušo inventāru - par Neprāta cenu. Tā kā esmu izkļuvusi sausā, atceļu paziņojumu, ka Mazā Jugla nav patīkama. Laivošana ar spriedzi ir labākais, ko cilvēks brīvdienā var darīt!
***
Laivu noma un cena
Piepūšama trīsvietīga laiva ar vestēm un airiem
Eži
Pirmajā dienā Ls 12, nākamajā Ls 8; www.ezi.lv
Campo
Pirmajā dienā Ls 11, nākamajā Ls 9; www.campo.lv
Salmo
Pirmajā dienā Ls 9 , nākamajā Ls 5; www.salmonoma.lv
Informācija par laivošanai ieteicamām upēm www.laivas.lv
Informācija par laivu nomu www.laivunoma.lv
www.laivunoma.com
www.jūraslaivas.lv