Kas tad tas?! Zaļie salāti ar ķirbju sēklu eļļu. Arī nākamais maisījums ar to pašu. Un vēl viens arī. Viņiem te cita nekā nav? — brīnos ar ēdienkarti rokās, vecpilsētā piesēdis, lai baudītu pirmās pusdienas. Pirmkārt, latviski pateikt "ķirbjsēklu eļļa" ir gandrīz tas pats, kas "šaursliežu dzelzceļš". Otrkārt, neesmu drošs, ka man tā patiks. Taču izvēles nav.
Pēc pusstundas esmu iemīlējies. Pirms tam par to nebiju pat dzirdējis, bet nu pēkšņi esmu kļuvis par ķirbju sēklu eļļas fanu. Tumīga un tumši jo tumši zaļa. Apsūkāju un baudu katru salātu lapu. Atceros, kā kādreiz esmu vienaldzīgi grauzis kaltētas un šķietami bezgaršīgas ķirbju sēklas. Bet tagad mani pārsteidz līdz šim nezināma garšu buķete. Vien jāskatās, lai nekas neuzšļakst uz gaišā apģērba, jo pat vismazākā pilīte atstāj nesaudzīgi nodevīgus nospiedumus.
Jā, tieši ķirbju sēklu eļļa ir mans lielākais Grācas atklājums. Pirms tam tā bijusi kā labi glabāts noslēpums. Vēlāk, ziņkārības dzīts, ieskatos interneta enciklopēdijas Vikipēdijas ceļvedī. Sadaļā Ko ēst vispirms Grācā ieteikts nobaudīt kebabu pilsētas galvenajā ielā. Muļķi tādi! — nosodoši pabrīnos. Tikai pašu dārgāko restorānu uzskaitījumā minēts Landhaus Keller, kur varot līdz ausīm atēsties tradicionālus Štīrijas provinces ēdienus. Tur uzsvars likts uz ķirbjiem.
Par laimi, salātus ar gardo brīnumu dod arī pavisam ikdienišķās un lētās ielu kafejnīcās, un pēc trim dienām pat jūtos atkarīgs. Pirms došanās prom lidostā citi pasažieri mājiniekiem kā vienmēr pērk šveiciešu šokolādi Toblerone. Es mugursomā lādēju tumši zaļas pudelītes.
Kad esi prom no Grācas, ķirbju sēklu eļļa atkal pazūd. Var meklēt pat dārgos lielpilsētu gastronomijas veikalos. Nekā. Vienīgais pārsteigums mani sagaida bezjēdzīgi dārgajā pārtikas veikalā Dean and DeLuca, kas iekārtojies uz rosīgākās ielas ASV galvaspilsētas Vašingtonas turīgajā Džordžtaunas rajonā. Tūlīt pat seko arī mans secinājums — mantrauši! 30 dolāru par 200 mililitru pudelīti. Es atceros laimīgās dienas Grācā, kur eļļa bija ūdens cenā.
Kaut kas dīvains
Lūk, tāds man mīlestības stāsts! Bet, kad kārtējie salāti apēsti, var doties tālāk Grācas ielās. Un atkal jāatzīstas kādā jaunā apsēstībā. Atrast un nofotografēt pēc iespējas interesantāku izstāžu zāles Kunsthaus rakursu. Dīvainā ēka šajā Austrijas pilsētā ieradās 2003.gadā, kad Grāca uzņēmās Eiropas kultūras galvaspilsētas titulu. Jā, izskatās, ka nams tik tiešām ir no kaut kurienes ieradies. Vieni saka, ka tumši zilzaļais burbulis esot kā marsiešu kuģis, kura iluminatori turpina sazināties ar savējiem kaut kur citās galaktikās. Citi redz radību, kas iznirusi no okeāna dzīlēm un ar augšup pavērstajiem taustekļiem beidzot kāri tver gaismu.
Var fotografēt no vecpilsētas krasta puses, bet uzmanību cenšas nozagt mākslīgā sala, kuru kā metāla gliemežnīcu zvalsta straujie Mūras upes ūdeņi, bet aizslīdēt projām tomēr neļauj savienotie gājēju tiltiņi. Tad vēl parādās diezgan liela jauniešu grupa, kura, rībinot bungas, todien soļo centra virzienā, bravūrīgi nesot sarkanus karogus ar lielu sirpi un āmuru. Laikam grib sociālismu.
No viņu problēmām var aizmukt, uzkāpjot Šlosbergā — nepilnus 500 metrus augstā kalnā, kas ar vecā cietokšņa mūriem un pulksteņtorni dominē pāri Grācas jumtiem. Oficiāli tas ir UNESCO pasaules mantojuma iekļautās vecpilsētas simbols, taču skatiens biežāk vēršas uz modernās mākslas centru ar plastiskajām stikla formām un metāla pogām uz tām. Kultūras galvaspilsētas statuss aizceļojis jau pirms pieciem gadiem, taču Kunsthaus palicis kā viens no spēcīgākajiem tūristu magnētiem.
Visādi citādi lielākā rosība Grācā ar nepilniem 300 tūkstošiem iedzīvotāju valda galvenajā ielā, pa kuru garām cakainiem veikalu skatlogiem turpu šurpu slīd moderni tramvaji, bet laukumā pie paša rātsnama gandrīz visās diennakts stundās slinko acīm redzami apreibinājušies dīkdieņi.
Grācu, kas ir otra lielākā Austrijas pilsēta pēc Vīnes, var izpētīt pāris dienās. Trešajā es piesakos pasākumā, kas līdz tam man asociējies ar padzīvojušu vai pārāk slinku cilvēku prioritātēm, proti, vienas dienas izbraukumā uz slavenākajām vietām tuvējā apkaimē. Ekskursija
Vispirms autobuss aizstūrē līdz baroka pilij, kurai līdzās ir staļļi ar Lipicas zirgiem. Daži to uzskata par vecāko selekcionēto šķirni Eiropā, kas savulaik priecējusi Hābsburgu galmu un pasaules slavu iemantojusi ar savām izrādēm Spāņu jāšanas skolā Vīnē. Zirgi tik tiešām ir skaisti, it īpaši tad, kad stingrajā dienas režīmā paredzēta viņu izvešana un izjoņošanās aplokā.
Nākamā pieturvieta ir gluži dīvaina baznīca Bērnbahas pilsētiņā. Tās izrotāšanā roku pielicis mākslinieks Frīdensreihs Hundertvasers, un man ir aizdomas, ka viņš bijis vai nu pamatīgā absinta reibumā, vai sava mūža laikā tā arī nekad nav izaudzis no bērna prāta. Gan dievnama ārsienas un jumtu, gan interjeru grezno krāšņi zīmējumi un mozaīku raksti. Vēl var izmest līkumu pa blakus esošo un tikpat savdabīgo dārzu, vien jāuzmanās no kāzinieku ordām, kas tur ierodas ar apskaužamu regularitāti, lai iemūžinātu lielo notikumu pie "tās dīvainās baznīcas".
Pēc dievnama, protams, uz krogu. Gluži kā vecā latviešu romānā. Grācas apkaime ir slavena ar baltvīniem, turklāt ļoti labiem. Izlīkumojis pa vīnogulāju rindu sasvītrotām nogāzēm, buss piestāj neliela miesta galvenajā ielā, kur cita pie citas viesus gaida vairākas ārēji ēstuves — iedzertuves. Vairums ekskursantu izvēlas pašu lielāko, kas celta no baļķiem divos stāvos.
Pie robusta kaimiņgalda apsēdušās četras austrietes. Izskatās, ka visas aizbēgušas no ikdienas un vīriem, lai dienu pavadītu omulīgā draudzeņu kompānijā. Visas paņem dārgākā vīna glāzi. Un kā nu ne, te pat dārgākais dzēriens ir par smiekla naudu. Viens, divi, glāzes jau tukšas. Rosīgākā ceļas stāvus, lai ietu pēc nākamā malka. Bāc! Viņas galva atsitas pret vecā kroga zemo griestu siju. Pārejās izsaka līdzjūtību, taču nespēj savaldīt smieklus.
Arī otrās glazēs drīz tukšas. Tak jāpaņem arī kaut kas uz mājām. Galu galā katra aiziet ar omulīgi sārtiem vaigiem un četru pudeļu kastēm azotē. Būs ko vēlāk atcerēties, nu, vismaz nogaršot.