Piekraste, kur plosās pirāti un tramuntana
Rietumeiropā atrast civilizācijas un tūristu baru neskartu vietu, kur pavadīt brīvdienas, ir grūti, taču ne neiespējami. Vienā no Spānijas 17 autonomajiem reģioniem — Katalonijā — Vidusjūras krastā atrodas Kostabrava. Lielu popularitāti tas galvenokārt ieguvis spāņu glezniecības ģēnija Salvadora Dalī un vairāku moderni iekārtotu pludmaļu dēļ. Tūristi galvenokārt dodas vai nu uz nelielo pilsētiņu Kadakesu, kur dzīvojis mākslas dižgars, vai arī uz kādu no pludmalēm, kuras tuvumā slejas smalki hoteļi. Savukārt, braucot pa Kostabravas ceļiem Dienvidfrancijas virzienā, atklājas pavisam cita ainava — smilšu pludmaļu vietā pārsvarā ir akmeņi, visapkārt daudz klinšu, maz cilvēku, miniatūri, klusi zvejnieku ciematiņi ar zvejas un sporta ostām. Lielākais brīnums te patiešām ir daba — pirmatnēja, nepiesārņota un skarba.
Tramuntana nāk!
Krasta nosaukums radies septembrī pirms 100 gadiem, kad spāņu rakstnieks Ferans Aguljo kādā no saviem rakstiem kataloņu žurnālam šo vietu nodēvējis par mežonīgo piekrasti. Autors ar to bija domājis Kadakesas pussalu un Katalonijas tālāko austrumu punktu jeb Krusas zemesragu, taču ar laiku viņa piemeklētais termins ieguva popularitāti un tika attiecināts uz visu piekrasti kopumā.
Tulkojot no kataloņu valodas, vārdi "Costa Brava" patiešām nozīmē savvaļas jeb mežonīgā piekraste. Protams, pie tāda nosaukuma vispirms "vainojama" neparastā, skarbā dabas ainava un brīžam draudīgie laikapstākļi. Visu Kostabravu, piemēram, izstaigāt kājām nav iespējams Sjerras kalnu un stipri sašķēlušos klinšu masīvu dēļ, kas daudzviet tālu ietiecas jūrā. Tie vietām apauguši akāciju birzīm, pīnijām un korķozoliem, kas sastopami tikai septiņās valstīs Vidusjūras krastā. Var pamanīt arī brīvā dabā augam rozmarīnu un timiānu. No savvaļas dzīvniekiem mežainākās vietās vēl mājo lūši, lapsas, mežacūkas, bet to skaits ir samazinājies biežo vasaras ugunsgrēku dēļ. Vietām piekrastes zeme ir pārpurvojusies, un tur var sastapt pat kādu rāpuli. Starp zemesragiem, ko veido kraujās klintis, izveidojušies nelieli līcīši, no kā daži sasniedzami nevis no sauszemes, bet tikai no jūras puses, piebraucot ar laivu. Blakus ir arī gleznaini zvejnieku ciematiņi ar mazām ostām un pludmalēm.
Ja uz Kostabravu plānojat doties agrā pavasarī vai rudenī, noteikti jārēķinās ar biežajām vētrām un salto vēju, kas pūš no ziemeļrietumiem un Pireneju puses. Vietējie iedzīvotāji kataloņu valodā to dēvē par tramuntana. Nereti vējš ir tik stiprs, ka izraisa kārtīgu vētru. Vasarā, protams, ir citādi — tad tramuntana tiek pat gaidīta, lai nedaudz atveldzētos no pamatīgās svelmes. Taču nav tā, ka tikai vēji un vētras Vidusjūras krastā vien plosās — ir aprēķināts, ka šai piekrastē gadā ir aptuveni 200 saulainu dienu.
Jāpiebilst, ka Kostabravas kūrorti vairāk orientēti uz vācu tūristiem. Dažviet jau pa gabalu var pamanīt reklāmu plakātus vācu valodā ar piedāvājumiem izīrēt privātos apartamentus vai istabu pansijā. Turklāt daudzi vietējie iedzīvotāji papildus dzīvošanai piedāvā iznomāt arī automašīnu, lai tādējādi tūristam nebūtu problēmu ar nokļūšanu vienā vai otrā vietā, ja viņš te ieradies, uz Katalonijas galvaspilsētu Barselonu atlidojot ar lidmašīnu, un tālāk braucis ar vilcienu, nevis personīgo transportu. Turklāt automašīna te tiešām lieti noder.
Kolera un Ljanka
Dodoties Francijas virzienā, nākas braukt cauri diviem neparastiem kataloniešu ciematiņiem Kolerai un Ljankai. Aptuveni līdz XII gadsimtam abās vietās bieži sirojuši jūras laupītāji, kas te nokļuva, protams, no jūras puses. Sešus gadsimtus vēlāk Ljankā sākās saimnieciskais uzplaukums, ko nodrošināja vīna un olīveļļas ražošana un eksports. Savukārt Kolera līdz 1936.gadam pat nebija atsevišķs ciems, bet gan kaimiņu ciemata Portbou daļa.
Ieraugot ceļmalā norādi ar nosaukumu, no brīnumiem ieplešas acis — neatkarīgi no tautības lielai daļai tūristu šis nosaukums izraisa asociācijas ar smagu infekcijas slimību.
Tikpat savdabīgs kā tās nosaukums ir arī pati Kolera — divi veikali, kur nopirkt pārtiku, pāris kafejnīcu, kas parasti, kad nav tūrisma sezonas, ir slēgtas, kā arī viena bankas filiāle un mākslas galerija. Savukārt Koleras centrālā laukuma vidū aug milzu platānas, ko dēvē par brīvības kokiem. Visērtāk tūristiem šeit ierasties ar jahtu vai laivu, to noenkurojot vietējā sporta ostā. Taču, ja vēlas pavizināties pa Vidusjūras ūdeņiem, sporta ostas klubā Nautic Colera laivu vai jahtu iespējams nomāt.
Pēc brauciena uz Kostabravu visspilgtāk atmiņā palikusi Ljanka, jo tur tika piedzīvota varena vētra. Dodoties Dienvidfrancijas virzienā un braucot cauri šim ciemam, neplānoti izdevās atrast mazu līcīti, kura piekraste nebija vis akmeņaina, bet — šai pusei netipiski — klāta ar rupju smilti, līdzīgu grantij. Nospriedām, ka, braucot atpakaļ, te noteikti jāiegriežas vēlreiz, lai nopeldētos, taču tobrīd nekādu uzmanību nepievērsām mākoņiem, kuru kļuva arvien vairāk un kas ik brīdi savilkās arvien ciešāk. Turpat pludmalē bija arī āra kafejnīca, kur pēc peldes baudīt vai nu siltu tēju, vai svaigi spiestu apelsīnu sulu. Atpakaļceļā sākās krietns vējš un zibens, bet lietus vēl nebija. Tas, protams, vēlmi nopeldēties krietni sašķobīja, taču nolēmu vismaz pabradāt, zinot, ka negaiss un peldēšanās nav savienojamas lietas. Parasti tik dzidrais un tīrais Vidusjūras ūdens bija sakults, pilns ar sanesumiem — veseliem lēveriem koku mizu, zaru un lapu.
Un tad sākās! Pamazām, taču arvien stiprāk un stiprāk sāka gāzt lietus. No tā paslēpāmies, ieejot kafejnīcā, kur tobrīd neviena cita, izņemot viesmīļus — kataloņu jaunekļus — nebija. Pavisam neilgā laika sprīdī lietus bija kļuvis tik stiprs, ka, sēžot pie loga, jūru, kas ir turpat netālu, saskatīt nebija iespējams. Vēl mirklis, un sāka pludot šī namiņa veranda, kas laikam paredzēta kā zāle svinīgiem gadījumiem. Ūdens tur bija nokļuvis nevis caur jumtu, bet gan no apakšas, un visa verandas grīda bija kā viens liels dīķis.
Oficianti, skaļi smiedamies, noāva kurpes, uzlocīja savas uzvalka bikses un devās glābt, kas glābjams, vispirms cits citam padodot pītos krēslus, lai tos novietotu sausā vietā.
Braucot tādā laikā pa šoseju, jo lietus pierima tikai mazliet un gaidīt ko labāku šķita bezjēdzīgi, skati, kas atklājās acīm, brīžam likās sirreāli. Ūdens līmenis sniedzās pat līdz šosejai, brīžiem skalojoties tai pāri, jo visi grāvji bija pārpildīti. Tiešām Mežonīgais krasts.
***
Kostabrava
Vidusjūras krasts 220 km garumā
Katalonijas galvaspilsēta Barselona no Kostabravas atrodas 60 km attālumā
Ja ciemojaties šai apvidū, noteikti apmeklējiet Sv.Pjēra de Rodes klosteri, kas atrodas 20 km no Koleras. Tas ir izcilākais romānikas laikmeta meistardarbs šajā reģionā
Ūdens kvalitāte ir laba. Uz to norāda arī Zilais karogs Leskalas pludmalē, kas pretstatā Kolerai un Ljankai ir tūristu iemīļota vieta.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.