Pols Makartnijs Yesterday sauc par dziesmu, kurā viņš pietuvojies pilnībai, taču to sacerēt viņam izdevās vieglāk nekā jebkuru citu. Bītlu slavas pirmajos gados Pols mitinājās savas līgavas aktrises Džeinas Ašeres vecāku mājā Londonā un kādu rītu pamodās ar gatavu melodiju prātā. “Līdzās gultai atradās klavieres,” stāsta Pols. “Laikam biju kaut ko sapņojis, jo, kad, izrausies no gultas, pieskāros taustiņiem, man galvā jau skanēja melodija. Tas bija neticami. Pārāk vienkārši. Patiesībā es šaubījos, vai esmu to sacerējis pats.”
Turpmākajās nedēļās Pols izmantoja katru izdevību nospēlēt melodiju visiem satiktajiem un apjautāties, vai tā neatgādina kādu citu skaņdarbu. Biežākā atbilde bija: “Nē, tā nelīdzinās nekam, bet ir laba.”
Atmiņas par māti
Vairāk pūļu prasīja dziesmas teksts. Vispirms Pols to dziedāja ar muļķīgi jokainiem vārdiem. Galvenā frāze bija: “Olu kultenis, o, mīļā, kā man patīk tavas kājas,” – tādēļ dziesma kļuva pazīstama kā Olu kultenis [Scrambled Eggs]. Vēl jo vairāk visus pārsteidza dziesmas “īstais” teksts – nožēlas pilni vārdi, ko var uztvert kā ilgas pēc aizgājušas mīlestības, skumjas par tuva cilvēka zaudējumu vai jaunības kļūdu nožēlu. Šī nostalģiskā daudznozīmība, kas ik klausītājam ļauj uztvert Yesterday atbilstīgi savai pieredzei, ir viens no tās panākumu iemesliem. Vairākums bītlu pētnieku uzskata, ka Pols tajā runā par savām izjūtām pēc mātes nāves. Tolaik būdams četrpadsmit gadu vecs, savu ievainojamību maskējošs pusaudzis, viņš uz to reaģējis ar vārdiem: “Kā gan mēs iztiksim bez viņas naudas?” Šo neapdomīgo frāzi viņš vēlāk bieži atcerējies un pieminējis Yesterday rindās: “Kādēļ viņai bija jāaiziet, es nezinu un viņa nesacīja/Es pateicu ko aplamu/Un nu ilgojos pēc vakardienas.” Jebkurā gadījumā tas, ka dziesmu, kurā šķietami sakopots milzums dzīves pieredzes, Makartnijs sacerējis vien 22 gadu vecumā, ir pārsteidzoši.
Rezerves dziesma
Bītlu producents Džordžs Mārtins atceras, ka pirmo reizi Makartnijs viņam Yesterday atskaņojis 1964. gada sākumā Parīzes viesnīcā George V. Savukārt tās ieraksts tika veikts gandrīz pēc pusotra gada. Starplaikā bītli ļoti daudz strādāja studijā, arī izdeva divus albumus un vairākus singlus. Taču priekšroka vienmēr tika dota citām dziesmām, jo Yesterday maigais sentiments nešķita atbilstīgs bītlu jauneklīgi eiforiskajam skanējumam. “Tā mums lika mulst, jo mēs bijām rokenrola grupa,” atceras Pols. Ringo Stārs iebilda, ka bungu partija dziesmu tikai sabojās, un arī Džons Lenons un Džordžs Harisons uzstāja, ka viņiem tajā nav ko darīt. Visbeidzot Mārtins ierosināja pavadījumā aprobežoties ar Pola akustisko ģitāru un stīgu kvartetu. Tā Yesterday kļuva par bītlu pirmo dziesmu, kurā dzirdams tikai viens bītls un četri klasiskās mūzikas stīdzinieki.
Bītli – vai tomēr ne?
Sākumā esot apspriesta iespēja Yesterday izdot kā Makartnija soloierakstu, tomēr galu galā tā tika iekļauta 1965. gadā iznākušajā Beatles albumā Help!. Tik un tā puiši šo dziesmu neuzskatīja par pilnvērtīgu bītlu skaņdarbu, tāpēc atteicās to izdot singlā, kas garantētu daudz biežāku atskaņošanu radio. Tiesa, ASV, kur grupas ietekme uz izdevējiem bija mazāka, Yesterday singls tika izdots un guva milzīgus panākumus, četras nedēļas noturoties topa pirmajā vietā un piesaistot grupai krietni “pieaugušāku” publiku nekā līdz tam. Taču atšķirīgais skanējums mulsināja ne tikai bītlus – ASV radio un prese Yesterday mēdza pieteikt nevis kā grupas, bet gan kā Pola Makartnija hitu. Savukārt Anglijā Yesterday singls klajā nāca tikai 1976. gadā, jau ilgi pēc Beatles izjukšanas, kad nacionālajā hitu tabulā spēja ierindoties astotajā vietā.
Feitfula, Sinatra un Račiņš
Nebūdami droši par Yesterday iederību grupas tēlā, vispirms bītli to piedāvāja citiem māksliniekiem. Pārsteidzoši, bet sākumā viņi saņēma atteikumus. Pat no sava novadnieka liverpūlieša Billija Dž. Krāmera – kaut gan slavens kļuvis tieši ar Lenona un Makartnija sacerējumiem, Krāmers jauno dziesmu atzina par “pārāk jauku” un lūdza piedāvāt ko “vīrišķīgāku”. Tad to ieskaņot piekrita Marianna Feitfula. Taču viņas versija kavējās, līdz pirmo Yesterday interpretāciju klajā laida estrādes veterāns Mats Monro, kura singls [astotā pozīcija britu topā] kļuva par sīko akmentiņu, kas aizsāka varenu lavīnu. Tūlīt pat Yesterday savā repertuārā steidza iekļaut daudzi mūziķi, un jau pēc dažiem gadiem Ginesa rekordu grāmata to pasludināja par dziesmu, kam ieskaņots tik daudz versiju kā nevienai citai. Mūsdienās zināmi gandrīz 2000 Yesterday ierakstu, ko veikušas tādas slavenības kā Rejs Čārlzs, Frenks Sinatra, Elviss Preslijs, Plāsido Domingo un citi, turklāt padomju estrādes klasiķis Muslims Magomajevs un 60. un 70. gados populārais latviešu solists Zigfrīds Račiņš.
Autora mieles un prieks
Kaut gan Yesterday patiesībā ir viens autors, oficiāli tā reģistrēta kā Džona Lenona un Pola Makartnija kopdarbs – tā tika parakstītas visas dziesmas, ko bītlu laikā sacerēja viens vai otrs no viņu leģendārā tandēma. Pols šo tradīciju nekad nav apšaubījis, taču vēlāk, jau pēc Džona nāves, viņš ierosināja dažām dziesmām [un jo īpaši Yesterday] autorus norādīt otrādā secībā – nevis Lenons un Makartnijs, bet gan Makartnijs un Lenons, tā uzsverot savu noteicošo lomu skaņdarbu tapšanā. Kaut gan Lenona atraitne Joko Ono šo vēlmi neatbalstīja, pats Džons sava partnera nopelnus nekad nav apšaubījis. Viņa komentārs: “Tā [Yesterday] ir Pola bērns. Brīnišķīga dziesma, bet es nekad neesmu vēlējies, kaut pats to būtu sacerējis.”
Vēl rūgtākus mirkļus Polam savas slavenākās dziesmas dēļ nācās piedzīvot 80. gados, kad, grasoties ieskaņot jaunu Yesterday izpildījumu [tas dzirdams filmā Give My Regards to Broad Street], viņam vajadzēja lūgt formālu atļauju Maiklam Džeksonam, kurš nesen bija kļuvis par bītlu autortiesību pārvaldītāju! Likteņa ironija, bet iesaistīties autortiesību biznesā Džeksonam savulaik ieteica pats Makartnijs… Taču patiesībā Yesterday sen nepieder ne tās autoram, ne kādam citam, bet ir kļuvusi par īstu mūsdienu folkloru – ne velti 1999. gadā BBC Radio 2 klausītāji Yesterday atzina par 20. gadsimta labāko dziesmu.
Stāsti, kas jāzina – žurnālā Leģendas.
Visizdevīgāk abonēt: ekiosks.lv