Jānis smej: "Citādāk nevar - ja nesportosim, vecums mūs piežmiegs." Jānis nudien izskatās vismaz desmit gadus jaunāks, nekā rakstīts pasē. Viņš smej: "Veselīgs dzīvesveids - nedzeru, nesmēķēju, strādāju un pavingroju - tas ir mans noslēpums." Draudzīgā trijotne
Jānis Lārs dzimis Ulmaņa valdīšanas laikā. Viņa tēvs bija Latvijas armijas virsnieks. Kad Latvijā ienāca padomju armija, Jāņa tēvu un citus radus un tuviniekus arestēja, tēvu nošāva. Jānis nokļuva Krievijā un divdesmit divus gadus strādāja par tālbraucēju šoferi. 1994.gadā viņš atgriezās dzimtenē un apmetās uz dzīvi Muceniekos.
Jānis apgalvo - viņš esot suņinieks. Ar savu mīluli bolonkas šķirnes sunīti runātīgais vīrs vienmēr tālajos reisos devās kopā. Uzticīgā ceļabiedre nodzīvoja astoņpadsmit gadu. Vēlāk, jau Muceniekos viņam bija melns vilciņš, kuram arī bija garš un skaists mūžs, bet nu jau piecus gadus Jānis Lārs ir kopā ar kurtshāru šķirnes suni Saitu. Jānis pārliecināts, ka cilvēkam liktenī noteikts sastapt savu otru pusīti un sastapt savu dzīvnieku. Kurtshāru Saitu Jānis atņēma bezpajumtniekiem. Piecus gadus vecais suns nevarēja paiet pat desmit soļus, viņš ļima no bada un arī kājas sunim bija vienās asinīs: "Saitu ārstēju pusotru gadu. Maniem dzīvniekiem ir sava klīnika - Čiekurkalna veterinārā ambulance. Pašam reizēm nolaidās rokas, bet dakteri teica - cīnies, Saits ir tā vērts, ļoti gudrs un paklausīgs. Tagad abi sportojam, kopā strādājam, viņš no manis neatiet ne soli, un ar Saita veselību arī vairs nav nekādu problēmu. Mana sieva mirusi, bērni un mazbērni dzīvo katrs savā pusē, reti sanākam kopā. Kas es būtu bez maniem uzticamajiem draugiem Saita un Funtika? Dalāmies visā, kas man ir. Uz dzīvnieku barības rēķina nekad neekonomēju, viņiem tiek gan malta gaļiņa, gan biezpiens, visi trīs labprāt ēdam arī auzu pārslu biezputru."
Jānis smej, ka mājās tagad dzīvo trīs puiki. Tīģerkrāsas runcis Funtiks pie Jāņa ieradās mēnesi pirms Saita: "Pirms četriem gadiem allaž, kad pārbraucu mājās, mani sagaidīja nošņurcis ielas kaķis. Kaimiņienes viņu bija iesaukušas par Funtiku. Runcis ieleca kabīnē, izložņāja to, kaut ko iedevu viņam ieēst, un Funtiks aiztinās. Pēc kāda laika noķēru sevi pie domas, ka, mājās atgriežoties, jau gaidu - sagaidīs Funtiks vai ne? Kādā vakarā teicu viņam - nu, nāc taču mājās, un Funtiks nāca ar"."
Runcis tūlīt "pierakstījies" - nošpricējis visas sienas!
Smaidīgais vīrs nosaka: "Atkal bija darbs Čiekurkalna dakteriem, ko
citu man bija darīt?"
Mucenieku mīlulis
Saits no pirmās dienas runci uztvēra kā ģimenes locekli - katram ir sava bļodiņa, sava guļvieta, tikai māja un saimnieks abiem viens. Jānis Lārs tagad ir pensionārs. Viņš strādā rokas stiepiena attālumā no mājām - Patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā Mucenieki. Enerģiskā un izdarīgā vīra pārziņā ir visi centra saimnieciskie darbi. Mucenieku vadītāja vietniece Daiga Megne priecājas: "Jānim ir zelta rokas. Viņš arī mani pamāca, ja vajag. Saits allaž ir kopā ar Jāni. Soli solī. Suns ir izcili paklausīgs un labi audzināts. Šeit mītošajiem bērniem viņš ir liels mīlulis, jo Saits ļoti mīl cilvēkus, un it īpaši bērnus. Ļoti komunikabls un labsirdīgs dzīvnieks."
Vērojot Jāni ar Saitu līdzās soļojot, nevar nepamanīt, ka abu starpā valda liela saskaņa. Saits nenovērš acis no saimnieka. Vienlaikus viņš allaž ir gatavs - ja Jānis dos komandu, Saits aizskries, atnesīs, atskries, stāvēs uz vietas kā iemiets vai joņos pa mežu. Jānis Lārs Saitam ir kungs un pavēlnieks, bet visvairāk - draugs, kas viņam izglāba dzīvību. Lai katram tāds būtu!