Izrādās, starp Pirenejiem un Francijas centrālo kalnu masīvu
esošajam reģionam ir arī sena un padrūma vēsture. Taču šodien no tā
vairs nav ne vēsts - Karkasona ir tipiska mazpilsētiņa, kuras
centrālajā daļā līdzās sadzīvo gan viduslaiku šaurās ieliņas, gan
tādas XXI gs. pašsaprotamas lietas kā McDonald"s, kājāmgājējiem
atvēlēta iepirkšanās iela un laisku atpūtnieku pilnas kafejnīcas.
Izkāpjot no vilciena, pirmais iespaids ir tieši tāds - nekas īpašs,
tādu mazu miestiņu ir daudz. Ja nu vienīgi - laukiem netipiski
daudz tūristu.
Mazpilsētiņa ar ambīcijām
Skatu kartītēs Karkasonas cietoksnis jeb La cité izskatās
iespaidīgi - galu galā ar saviem 52 torņiem un diviem
aizsargvaļņiem tas tiek uzskatīts par vienu no lielākajām
militārajām būvēm Eiropā. Tradicionāli šī pilsētas daļa tiek dēvēta
arī par Augšējo pilsētu (Ville Haute), savukārt jaunākā un
modernākā daļa otrpus Odas upei - par Apakšējo pilsētu (Ville
Basse). Apakšējās pilsētas lielākais lepnums ir tās senākā daļa
Bastide St.Louis un Dienvidu kanāls, kurš, starp citu, līdz ar
viduslaiku cietoksni ir ierakstīts UNESCO pasaules mantojuma
sarakstā.
Ļoti iespējams, ka pilsēta tā arī būtu palikusi miegains mazmiestiņš ar tumšu pagātni, ja vien cilvēkiem nebūtu ambīciju. Mūsdienās ambīcijas, protams, saistās ar ziņkārīgo tūristu miljoniem, kuri te iegriežas aplūkot vēsturiskos pieminekļus un iedzert kādu glāzi vīna. Visticamāk, viens no tūrisma mārketinga elementiem ir arī galda spēle Carcasonne, kaut par tās eksistenci nojauš vien retais pilsētiņas iedzīvotājs. Gluži tāpat kā mēs par krusta kariem un katariem.
Taču tūristiem nebūtu ko aplūkot, ja vien XIX gs. ambiciozu un laikabiedru pretrunīgi vērtēto senā cietokšņa restaurācijas plānu nebūtu uzsācis arhitekts Eižens Viols Leduks. Teju piecdesmit gadu laikā ēku pa ēkai, sienu pa sienai cietoksnis tiek atjaunots visā agrīno viduslaiku varenībā.
Pēdējais cietoksnis
Kaut pirmā nocietinātā pils tapusi vēl Romas impērijas norieta
laikā un šai zemei pāri gājuši gan rietumgoti, gan sarāceņi, gan
franki un spāņu musulmaņi, īstu uzplaukumu Karkasona piedzīvoja
tieši viduslaikos - XI-XIII gs.
Nocietinātā pilsēta atradās svarīgu tirdzniecības ceļu krustpunktā. Karkasona ir viens no lielākajiem cietokšņiem pirms Pirenejiem, caur kuriem ceļš no franku zemēm ved uz Kataloniju un Aragonas karalisti, turklāt cietoksnis atrodas uz romiešu izbūvētā tirdzniecības ceļa, kurš savieno Vidusjūru ar Atlantijas okeānu.
Tik viena nelaime - pils īpašnieks, vikonts Raimons Rožē Trankavels bija visai labvēlīgs pret katariem, kuru sludinātā ticība nebija pa prātam ne Romas pāvestam Inokentijam III, ne Ziemeļu zemju baroniem. Tādēļ pāvests pasludināja krusta karu pret ķeceriem - katariem, kuru pēdējais patvērums bija tieši Karkasonas citadele.
Kā liecina nostāsti, Trankavels pret krustnešiem noturējies vairākas nedēļas, pils padevusies vien tad, kad beigušies dzeramā ūdens krājumi. Turklāt tajā laikā Karkasona bija stratēģiski svarīga vieta - robežpilsēta starp Aragonas karalisti un franču īpašumiem, tādēļ uzvarētāji cietoksni padarījuši vēl neieņemamāku. Pils nozīme zuda XVII gs., kad pēc Pireneju robežlīguma Rosiljona tika pievienota Francijai, un valsts robeža aizvirzījās daudz tuvāk Pirenejiem.
Tūristu ellīte
Atvaļinājuma vieglprātībā pat neapjaušam, cik šis cietoksnis vai,
precīzāk sakot, nocietinātā pilsēta ir liela. Aiz lielajiem
Narbonnas vārtiem uz mirkli pat apmulstam, jo nonākam īstā ellītē.
Izrādās - aiz cietokšņa sienām ir paslēpusies īsta tūristu
atrakciju gūzma - veikaliņi, kafejnīciņas, dārgi restorāni, arī
viesnīcas. Lielākoties - uz tūristu gaumi orientēts masu
piedāvājums, tādēļ arī nākas apskriet ne vienu vien riņķi, lai
atrastu kaut ko sirdij un maciņam piemērotu.
Interesanti, ka tālākajā un klusākajā cietokšņa galā noslēpies ekskluzīvais Hotel de la Cite, kurā lētāk par 400 eiro naktsmājas neatrast, bet par nieka 1000 eiro var pārlaist nakti numurā ar terasi, kura robežojas ar pils mūriem.
Aleksis ir sašutis un vīlies, jo senajā cietoksnī bija cerējis no sirds izskraidīties un paspēlēt kariņu. Esam mazliet vīlušies arī par to, ka tajā dienā nav arī organizēto ekskursiju angļu valodā, kas ļautu krustu šķērsu izstaigāt apjomīgos mūrus. Tiesa, daļa nocietinājumu gan izstaigājama, apskatot veco grāfa pili.
"Jā, cietoksnis ir bijis neieņemams," secina Aleksis, rādot uz šaurajām šaujamlūkām un pamatīgajiem nocietinājumiem pirms pils vārtiem. Jāsaka, šis patiešām ir viens no varenākajiem cietokšņiem, kuru mums nācies redzēt, kaut īsti pie sirds neiet diezgan pamatīgā citadeles komercializācija.
Vakariņām turpat cietoksnī pēc neilgas minstināšanās nolūkojam kādu krodziņu, kur līdzās solīdām britu kundzītēm piektdienas vakaru svin vietējie puiši. Mmm.... vietējais siers, šķiņķis un vīns.
Ziemeļos no Karkasonas, aiz Melnā kalna iegūtais Kabardas sarkanvīns, kuru dzerot jādomā gan par karstajām un intensīvajām Vidusjūras krāsām, gan mierīgo un dzīvīgo Atlantijas piekrasti.
Vīna garša prātā paliek, arī atgriežoties nolūkotājā naktsmītnē - viesu mājā, vien dažu soļu attālumā no pils. Viesu māju atzīstam par vienu no ceļojuma veiksmēm, kaut maksa ir krietnas viesnīcas cenā. Taču mājas šarms un saimnieku viesmīlība bija izcila. Tieši tāpat kā veiksmīgiem risinājumiem pieskaitām ziņkāres nolūkos internetā pasūtītās vilciena biļetes. Tā kā darījām to laikus, biļetes pa pastu saņēmām jau Rīgā. Un ceļā vairs nav jādomā ne par leģendāro franču angļu valodas nezināšanu, ne cenām. Atliek vien nokompostrēt biļeti un kāpt vilcienā.
Neskumstam arī par to, ka vējainais un lietainais laiks mums neļāva pilnībā izbaudīt grandiozo cietoksni, jo nākamajā dienā, sēžot vilcienā uz Marseļu, saprotam, ka starp kalnu grēdām paslēpusies Langedoka-Rosiljona ir tā vērta, lai atgrieztos vēlreiz.