Ūdens līmenis upēs ir gana augsts, lai laivotu
Alus upe, šašliku krasti
Upe iztek no Kirikumē ezera Igaunijā, tās garums Latvijā ir 140 km, kopējais kritums 91,3 m. Ietek Aiviekstē. Pededze ir lēna, piemērota iesācējiem. Portāls laivas.lv upi apraksta šādi: "Ainaviski skaista un nav populāra atpūtnieku vidū tikai savas atrašanās vietas dēļ — tā ir ļoti tālu no Rīgas. Arī nokļūšana maršruta galos ir saistīta ar milzu cilpu mešanu un tādējādi ir dārga un neērta. Tomēr tie, kuri to piecieš, tiek atalgoti ar neskartas dabas baudīšanu pēc pilnas programmas, tikai protiet saskatīt!" Mūs "atalgoja" jau pirmajās minūtēs. Upē bija izveidojies milzu aizsprosts, tādēļ uzkūlušās putas. Domājām, ka tiksim tām pāri. Nekā. Rūta no pirmās ekipāžas kliedza: "Krastā, brauciet krastā!" Es gribēju Afrodītes cienīgi izbaudīt putu vērpetes un ieairējos tieši mākonī. Putas mani apņēma kā kažoks. Austrietis Patriks, kurš iepriekšējā vakarā bija baudījis putainu miestiņu, paziņoja, ka nu mēs visi esam alus glāzē un peldam putās. No "krūkas" izrāpāmies šašliku krāsas krastos kā balti ērmi.
Pirmo pusstundu gāja jautri, jo notika komandu saliedēšanās. Rūta ar Agri, kuram ar ūdeni ir labas un senas attiecības, "saspēlējās" ātri un izbrauca pa zaru apakšām ar milimetru precizitāti, bet es ar vienpadsmitgadīgo zelli lielākoties vazājos pa krūmiem. Pēc neliela strīda samainījāmies komandas biedriem. Mazais kungs man pārmeta, ka neesmu koriģējusi virzienus ar vārdiem "pa labi, pa kreisi, airē", bet saukusi: "Krūmi, krūmi!" Brauciens turpinājās rāmi un relaksēti — tikai trīs aizsprosti, tātad trīs izkāpšanas krastā, vēl divus bebra gāztos kokus pārvarējām turpat upē.
Vizbuļu nav
Pieredzējušie braucēji bija ieteikuši krastā atstāt mobilos tālruņus un fotoaparātus un brauciena laikā neķerties pie zariem. Lieki. Visi finišējām sausā. Straume bija tik rāma, ka, ķeroties pie zariem, laivu nerāva līdzi. Mūsu vienpadsmit kilometru garajā braucienā vissaistošākās bija attiecības, ne daba un šķēršļu pārvarēšana. Zelta medaļu finišā ieguva Amatas veterāne Rūta un Agris, kuru kopīgais vecums ir 99 gadi, saskaņota bija Zilā grabuļa komanda ar Kārli zilā beretē un Edvartu oranžā glābšanas vestē, kuri brauca zilā metāla laivā. Vislaiskākā bija Patrika un Jāņa ekipāža, jo viņi laivoja, kājas sacēluši un balzamu sūkdami. Mana un Kristīnes komanda izcēlās ar to, ka laivā nebija sēdekļu un braucienu vadījām tupus, pārplēsām ventili, un laiva sāka šņākt.
Jāpiekrīt laivas.lv aprakstam par neskarto dabu: mežs, pļavas, izbiedētas pīles, plastmasas pudeļu krastos mētājās maz, tecēja bērzu sulas, pa retam kāda māja, kur pagalmā šūpojās bērni, taču vizbuļus vēl nemanīja. Iespējams, tieši šī nedēļas nogale būs vispiemērotākā laivošanai, kad būs arī pa zaļam pumpuram.
***
Mārtiņš Sirmais Amatā izmircis līdz kulei
Es jau sen gribēju nobraukt pa Amatu. Biju braucis pa Salacu un līdzīgām upēm. Tā kā Ķūķis (pavārs no bufetes Istaba), izbijis ģeogrāfs, organizēja braucienu, piekritu. Braucām no Billes līdz Zvārtas iezim pa vistrakāko posmu. Ūūū, bija labs! Domāju gan, ka būs trakāk, bet ne reizi neiemaucāmies ūdenī. Pat speciāli braucām trakākās vietās, lai apmauktos, taču nekā. Trīs reizes gan smēlām ūdeni no laivas, jo biju līdz kulei slapjš. Pāris reižu piestājām krastā un saskandinājām neesošas šampanieša glāzes par mūsu braucienu. Finišā uzcepām paštaisītas jēra desas. Kruta bija, nākamgad braukšu atkal.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.