Uz pasaules nav nekā postošāka un attīstību bremzējošāka par vainas apziņu

nu gan zobgale, nelasu tavus murgus, man no ta tik murgi rodas. tapec nejutu velmi murgot. piedod, man nav pat vajadziba lugt piedod, jo diemzel, tev par prieku vai seru. un tikai mest kadu domas var tas, kas nejut vajadzibu :) dzivo laimigi uz tilta vai zem ta. bet jasaka daces tekstu izlasiju, un murgu tur bija gana :) lai vel nelasitu parejo sviestu zem ta :) provokacija ir ta verta, nu kur skriesi, mila, no sevis neaizbegsi :)

Starp citu, "liberty" :) - tieši tāpēc es teicu, ka meli ir tie, kas sabremzē visu - iespēju saprasties, līdz ar ar to jebkādu attīstību. Lūk, kāds sameloja - un tāpēc kādu citu arestēja=saprašanos un attīstību sabremzēja. Arī tā šai melu pasaulē gadās. Starp citu, tu te ar šo tavu muļķa kāri "lidināt pār tiltiem" bez pamata, bet visus pēc kārtas, izskaties pagalam nelāgi - kā pats/i savas vainas apziņas apsēsts, kurš griež zobus un cer visiem "atriebties"=sodīt visus. Kāpēc tu tā? Tikai tāpēc - ka tava dzīve nav tāda, kādu tu esi to izsapņojis/usi. Bet - vai mēs visi pie tā vainīgi? Jeb tomēr - tu pats/i kaut ko ne tā, varbūt par daudz savulaik kaut kur melus lietā liki, cilvēkus mānīji, tāpēc vienreiz dabūji arī pretī - smagi "no likteņa pa seju atrāvies", kā Dačuks smuki izteicās par šādiem gadījumiem, kā tu?

to sacija cilveks, kas bija, godigs, bet sava godiguma un nemelosanas pec tika arestets. - "Mana vārda dēļ pasaule jūs ienīdīs", latviski iztulkojot - patiesības dēļ pasaule tevi reizēm arī ienīdīs, tāpēc nebēdājies par to, tas ir tikai likumsakarīgi.

Principā var teikt - ka vainas apziņa ceļas no negodīguma, tb, no netaisnīgas attieksmes, no meliem, no savlaicīgi nepateiktas patiesības, u.tml.. Tātad - no negodīguma pret kaut ko. Un, loģiski, šī cēloņa atšifrēšanas ķēdīte var būt īsāka - bet var būt arī garumgara. Piemēram, tavas vainas sajūtas pret paziņu (precīzāk - pret pašai savu burkšķēšanu) loģiskā ķēdīte, kā redzams, ir īsa - ātri noskaidrojama. Tai pat laikā ir tādas, kurām "kājas" meklējot, nākas vai visai pasaulei riņķī apiet, piemēram, kāds uzvedas lecīgi - kašķējas, bet netēmā ar vai visu pasauli. Loģiski, ka pirmais solis - pirmais cēlonis: pats cilvēks jūtas slikti, tātad - vainīgs jeb neriktīgs. Jo vairāk kašķējas, jo neriktīgāks=vainīgāks jūtas - bet, nevis apstājas un pats sāk domāt (ja jau neviens neaptur - kaut ar uzburkšķēšanu...), bet gan arvien vairāk salaiž visu ap sevi dēlī. Un tā dara - jo jūtas nesmuks, piemēram, jo jūtas tai brīdī neviena nemīlēts, nevienam nevajadzīgs, nederīgs. Redzi, Dacīt - pasākumus izgāž cilvēks, ja viņu pārņēmusi neriktīguma=vainas sajūta... Kurai cēloņus vajadzēja kopīgi mēģināt pameklēt... Ar uzburkšķēšanu tam bija par maz! :) Tu nesaprati - kāpēc tava paziņa tā rīkojas, tu pat neaizdomājies par tiem paziņas "kāpēc" - kāpēc un kas tad viņu dīda, tb, moka, ka tik dumji rīkojas un laiž dēlī, tāpēc arī tu sajuties pati galā neriktīga = vainīga. Un, kā nu pati labi redzi, tad tavai vainas sajūtai bija pavisam konkrēts pamats - tava nepainteresēšanās, tava pat nemēģināšana saprast šo - kāpēc tad tā paziņa rīkojas! Tu burkšķēji - bet tas bija tikai pusceļš. Gudrs, mīlošs cilvēks būtu spēris, vismaz mēģinājis (jo otrs var jau arī ieslēgties un neļauties), arī otro soli - kāpēc tad tā otrs rīkojas! Jo - ja pat otrs neļautos, tad tavus pirmos jautājumus, interesi sajustu un pats turpinātu domāt. Un gan jau arī saprastu vismaz pats, ko dara! Un, loģiski, kad saprastu, tad mainītu savu attieksmi, uzvedību... Lūk, Dačuk :) - ko tu un tev apkārtējie zaudējat. Un tikai tāpēc - ka esi pusratā darītāja, tikai pusceļa gājēja... ;)) Tikai nepaņem pie sirds - nesāc uz mani burkšķēt, ka izgāžu tavu pasākumu, tb, rakstu. :P Mana zobošanās ir draudzīga. :)

jus abas esat par vienu tiltu lidinamas. to sacija cilveks, kas bija, godigs, bet sava godiguma un nemelosanas pec tika arestets. (ja kadam ir patiesas saubas par vainu, tad vinam ta ir un pamatiga. un ko nu reti man ir nacies just vainu, bet jasaka, ka es ne acis nepamirkskinot, pie mazakas izdevibas, saceltu provekocaju, jo no tam man atskiriba nav ko kauneties :)

Uz pasaules nav nekā postošāka un attīstību bremzējošāka par vainas apziņu - Nu, nebūs gan taisnība - jo meli ir tie, kas sabremzē visu. Iespēju saprasties un jebkādu attīstību līdz ar to. Lai gan tev taisnība, Dacīt - ka cilvēks pats sev (un dažs arī pret citiem... ) spēj būt visbaisākais soģis... Vainas apziņa ir tie paši kompleksi. Tāpēc tev taisnība - ka vainas apziņas dēļ veselīga domāšana cilvēkā apstājas. Un, pat ja tā ir "es negribu labot savu vainu", kā tāda noliedzoša pozīcija uz šo brīdi tā arī ir jāpieņem un process jāuzskata par izbeigtu. Stop, un cauri. Līdz reizei, kad atkal uzpeldēs. - Te atkal tev īsti nav taisnība, Dačuk. Jo tā ir tikai tāda ar varu - ar āmuru sev iegāšana pa pieri: "stop un cauri"! Tā ir bēgšana no realitātes - no patiesības sevī. Tā ir apstāšanās pusceļā, ko tu piedāvā šeit. Jo var un ir svētīgi iet šo ceļu arī tālāk un noskaidrot - kāpēc tad es negribu neko labot, kāpēc es negribu neko mainīt. Jo tā var nonākt pie visa kā - sākot ar to, ka nākas sev atbildēt "negribu savu vainu labot, jo man bail! Jo esmu gļēvs/a... Jo - neesmu radis/usi atzīt savu vainu nekad un ne pret vienu...", kas atkal jau prasās pēc domas paturpināšanas"kāpēc tad man ir bail - no kā tieši? Kāpēc tad esmu glēvs/a - vai patiesi man tik maz dūšas?! Kāpēc tad neesmu radis/usi atzīt savu vainu nekad un ne pret vienu - jo man tas nav iemācīts?!" Bet, turpinot šo ceļu "kāpēc es negribu neko labot", var nonākt arī pie tādām atbildēm kā: "Jo tas nemaz nav tas, ko es gribu - es nemaz negribu atgūt to, ko esmu pazaudējis/usi! Es gribu patiesībā ko citu - to, to un to!" Šorīt pat saburkšķējos uz savu paziņu par to, ka viņa, manuprāt, grib izgāzt kopīgi veidotu pasākumu. - Kur tu te redzi savu vainu?! Vai - paziņas vainošanu?! Paziņa centās kaut ko izgāzt - tu to redzēji un likumsakarīgi reaģēji: paudi savu attieksmi! Ka tev nav vienalga, ko paziņa dara un kā. Viss ir normāli! Nenormāli būtu - ja tev tādā situācijā būtu vienalga un tu pat neburkšķētu. Cieta lieta - ka tu, laikam jau, pieķēries rezultātam - tu nevis mēģināji noskaidrot, kāpēc tā paziņa šitā izdomājusi izgāzt kaut ko, un tā tu būtu varējusi mēģināt to novērst, bet tu - centies ar varu panākt, lai paziņa "vienkārši izbeidz izgāzt kopēju pasākumu". Tas tikai rāda, ka tu pieķeries lietām un tām pakārto apakšā cilvēkus, nevis cilvēku stādi augstāk. Atceries - šī pasaule ir domāta un dota mums, lai to izmantojam, ikdienas mācoties viens otru arvien labāk saprast, nevis - lai mēs kalpotu lietām! Redzi, Dacīt, ja tu būtu nevis ar varu "apkaunējusies", bet loģiski padomājusi - kāpēc tad tu tā jūties, kāpēc tu tā reaģēji, nevis savādāk, tad tu būtu sapratusi to visu jau pati, nevis man tev te tas būtu jārāda... ;) Jo ne jau tā paziņa ir cēlonis - paziņa tava bija tikai katalizators, kamēr cēlonis (jeb tas inhibitors tavā leksikā) tavai vainas (lasi, nelīdzsvara - netaisnības, neriktīguma) sajūtai bija šī tava lietu vērtēšana augstāk, nekā cilvēka. Plus, manuprāt, nedaudz arī tas - ka tu tomēr aizvien vēlies "būt labāka". Jo "labs cilvēks taču tā neuzvedas, tb, neuzbrūk paziņām pat pa tēmu". Bet tikpat labi varbūt es maldos šai pēdējā minējumā. Tev labāk zināt.