Ja nu atkal laiki taptu tik grūti, ka mums nāktos pievērsties netradicionālākām pārtikas rezervēm, tad vismaz viena priecīga ziņa ir: vāveru skaits Latvijā sācis iet uz augšu pirms diviem trim gadiem vērotā lielā krituma. Tas nozīmē, ka drīz arī pilsētu parkos, tāpat kā pirms daudziem gadiem, vāveres atkal varētu priecēt bērnus un kaitināt suņus un vārnas. Cerēsim, ka līdz vāveru ēšanai tomēr nenonāksim un turpmākos gadus izmantosim tikai vāverītes čaklumu kā paraugu tam, cik dūšīgi mums pašiem būs griezt kredītu atdošanas, ekonomikas atdzīvināšanas un visas citas saimnieciskās rosības riteņus. Lai vāveres no parkiem neaizbaidītu, vajadzētu tikai paregulēt vārnu skaitu. Vismaz Rīgas nomales vārnas pret vāverēm ir bijušas īpaši nejaukas, ne tikai izēdot vāverēnus no ligzdām, bet arī trenkājot lielās vāveres, stāsta Valsts meža dienesta medību daļas vadītāja vietnieks Jānis Ozoliņš.
Mežā klusas
Vāveru skaita izmaiņas nosaka dabiskie cikli, kas saistīti ar sēklu ražu. Vidēji ik pēc četriem līdz septiņiem gadiem vāveru atkal ir daudz, tad seko kritums. Ļoti daudz vāveru bija pagājušā gadsimta 70.gados. Pēdējie divi gadi bija labi čiekuru gadi eglēm, arī riekstu un ozolzīļu raža bija bagāta, tāpēc vāveru skaits aug, neraugoties uz to, ka arī caunu mežos ir vairāk. Kopš 2003.gada, kad vāvere Latvijā vairs neskaitās medību dzīvnieks, to skaits netiek noteikts. Senāk tās skaitīja, taču Slīteres nacionālā parka zoologs Vilnis Skuja stāsta, ka patiesais vāveru skaits bija lielāks nekā uzskaitītais: "Jāņem vērā, ka vāvere ir sīkais grauzējs. Kad es sen atpakaļ ieraudzīju, ka dzīvnieku uzskaite rezervātā min 40 vāveru, uzreiz sapratu, ka tā nevar būt. Jaukta meža kvartālā ir vismaz kāds desmits vāveru." Labos gados vāveru skaits var būt pat četrreiz lielāks nekā sliktajos. Mežā vāvere parasti uzvedas klusi. No rīta mazā gaismiņā tā uzkāpj kokā, parasti eglē, un, ja sēklas ir, ēd līdz pēcpusdienai. Pēc trijiem pēcpusdienā viņa jau dodas uz guļu. Ja ar suni, kuram ir ķēriens uz caunu un vāveru indicēšanu, iet pēcpusdienā pa mežu, suns reti pamana vāveri. Mežā tās klātbūtni reizēm nodod tikai no egles augstumiem lejā birstošas čiekuru zvīņas - klusā laikā zvīņu biršanu pavada sadzirdama knikšķēšana, kas rodas, kad vāvere lupina čiekuru. Labā čiekuru gadā vāverēm izveidojas laba sadarbība ar krustknābjiem. Šie putni čiekuru neizlupina tik rūpīgi kā vāveres, bet paņem tikai dažas sēkliņas un rausta čiekuru tik dūšīgi, ka tas parasti notrūkst. Zemē negatavs čiekurs mitrumā neatveras, tāpēc vāveres dabū sēklas arī vasarā, kamēr čiekuriem kokā sēklas līdz pavasarim jau ir izbirušas. Krustknābju sarūpēto vāveru vasaras maltīti var paplucināt tikai peles. Čiekuru ar pusgrauztām zvīņām ir grauzusi pele, lai tiktu klāt sēklai, kamēr vāveres čiekuru nograuž līdz serdei.
Uzkož sāļus
Vāveru niknākās ienaidnieces ir caunu mātītes, kas ir vieglākas par tēviņiem, tāpēc veiklāk pārvietojas pa koku zariem un var mēģināt vāveri panākt. Ligzdā noķert vāveri caunai ir vieglāk, taču pati ligzda grūtāk atrodama, jo vienai vāverei var būt vairāki desmiti ligzdu.
Arī vāvere kā veģetāriete pati reizēm grēko. Ja atrod, ēd arī olas un putnu mazuļus. To vāveres droši vien dara nevis tāpēc, ka viņām ļoti garšotu gaļa, bet sāļu trūkuma dēļ. Lielas vistu olas vāverei ir par lielu, bet mazākas vistiņas dējumu viņa var izzagt.