Skleroze neļauj ar faktoloģisku precizitāti apgalvot, ka senāk medus bijis lielāks un bites saldākas, bet dažas lietas vecos laikos tiešām bija labākas. Vismaz viena noteikti: jokus plēst mūsu senči prata ne sliktāk par mums un darīja to aizrautīgāk par mums, kas pa dzīvi ejam ar politkorektuma klapēm uz acīm. Šķirstot senas Dienas, var gan pamanīt arī kādu citu tendenci, kas parādījās jau 90. gadu sākumā, – atbildību par humora izjūtas trūkumu novelt uz dzīves grūtībām. Padomju Savienībā, redz, nebija pieņemts žēloties par grūtu dzīvi, jo tika uzskatīts, ka viss, ieskaitot dzīves apstākļu uzlabošanu, ir proletārieša rokās. Līdzko Padomju Savienība sabruka, sāka dīgt vaimanoloģijas asni. Pat Teātra un Mākslas dienu pasākumi vairs tā nesildīja sirdi kā 70.–80. gados, kad tos skatīties nāca vai visa Rīga. Tikai bļaušanas konkurss Zeltamute ’92 vēl spēja cilvēkus pulcēt Doma laukumā.
1992. gada 7. aprīļa Dienā bija lasāmi 1. aprīlim veltītas telefonaptaujas rezultāti. Uz avīzes jautājumu Kāda bija jūsu rūpju diena – 1. aprīlis tika saņemtas ļoti dažādas atbildes. Gulbenes rajona laikraksta Dzirkstele darbiniece Māra Matisone Dienai atklāja skumju faktu: 1. aprīlis pagājis "bez šai dienai raksturīgās un kādreiz izjustās jautrības. Cilvēki jūtas pārāk noguruši un rūpju nomākti, nenāk ne prātā jokot". Arī Valkas pusē 1. aprīlis pagājis bez lielas smiešanās, ziņoja žurnālists Aivars Zilbers: "Vienīgi mazliet vēlāk kāda Valkas 1. vidusskolas pasniedzēja sašutusi esot zvanījusi pilsētas valdei un pārmetusi par dezinformācijas publicēšanu vietējā laikrakstā. Viņa solīto rubļu maiņu pret latiem tā arī nav sagaidījusi."
Dienas novadu korespondente Gaida Liepiņa Valmierā gan bija atradusi lielus jokotājus. "Man skolā uzbruka laupītāji, sasēja ar virvi un bargi pavēlēja atrast kādu, kas mani izpērk. Par laimi, piesteidzās 12. klases meitenes un, ceļos nometušās, lūdzās apžēlošanu," Dienai stāstīja Valmieras 4. vidusskolas direktora vietnieks mācību un audzināšanas darbā Uldis Paeglis. Drīz vien atklājies, ka skrandās tērptie un ar ūdenspistolēm bruņotie vienači ir 10. klases skolēni. Todien skolā kā skolotāji, tā skolēni ir staigājuši karnevāla tērpos, azartiski piedalījušies jautrā izsolē un diskotēkā.
Jokotāju netrūka arī Cēsīs, Dobelē un Kuldīgā, visvairāk jau skolās. Tā Kuldīgas 4. vidusskolā skolotāja, ienākot klasē, uz sava galda ieraudzījusi noliktu otrādi apgāztu piena pudeli, pilnu ar ūdeni, un skolēni aizturētu elpu raudzījušies, kā skolotāja ar to tiks galā. Liepājā pie Dienas biroja pienācis kāds vīrietis un jautājis, vai tiešām pilsētā tikšot atvērts publiskais nams, kā 1. aprīlī ziņojusi Liepājas TV, savukārt pēc laikraksta Kurzemes Vārds paziņojuma par paredzēto Allas Pugačovas koncertu Liepājā vēl trīs dienas zvanījuši interesenti, kas bijuši gatavi pirkt biļetes pat par valūtu.
Tomēr visvairāk, kā vēstīja Jānis Trops, 1992. gada 1. aprīlī ticis izjokots kāds Ventspils pensionārs no Inženieru ielas. Torīt viņš pamodies mazā gaismiņā un aizgājis tur, kur jau vecam cilvēkam vajag iet, un tad gājis pie loga, lai paraudzītos, kāds ārā laiks. Te ieraudzījis, ka pagalmā kāds milzīgs suns kaut ko plucina. "Pavēros ciešāk – mīļais Jēziņ – tā taču mana tirgus kule! Vakar nopirku buljonam kaulu un puskilogramu lētās desas, izkāru ārpusē, vēsumā. Un tas tagad tam sātanam zobos… Nu, domāju, pagaidi tik, zvērs. Tu esi liels, bet es divos karos un trijos lēģeros bijis, vai nu brīvvalstī ļaušu sevi kādam sunim apzagt."
Pensionārs meties laukā un devies pakaļ sunim. Tas īpaši nebēdzis, tomēr klāt arī nelaidis – kolīdz pensionārs tuvāk, tā suns paķer kuli zobos, paskrien tālāk un atkal plucina. Pensionārs neatlaidies. Tā pamazām abi nonākuši līdz kapsētas žogam. "Nu, domāju, vilks ar visu desu, kapsētā es tev līdzi neiešu," nodomājis pensionārs, bet tajā brīdī no sētmales iztecējusi maza, mīlīga kucīte. Suņa kungs, protams, meties iepazīties, tikmēr pensionārs – žvikts! – paķēris kuli. "Bet tā tāda velloti smaga, un strīpiņa sānos arī savādāka nekā manējai. Paskatos iekšā – johaidī, tur divi veci zābaki, un abi sveši! Velns un elle, visādi dzīvē ir gājis, bet ka suns mani 1. aprīlī izmuļķotu, Dieva vārds, pirmo reizi!"